Lobijs: Pelēkie kardināli varas gaiteņos

Publicēts žurnāla "Kapitāls" 2011. gada decembra numurā. 

Pārrunas cigāru un brendija aromāta piepildītā telpā Vilarda (Willard) viesnīcā Vašingtonā vai viltīgas spēles, lai īstenotu kādas intereses – lobija definīcija atšķiras. Latvijā šis vārds visbiežāk tiek saistīts ar kaut ko negatīvu politikas kontekstā, bet skaidrības, ko īsti uzskatīt par lobiju un ko ne, nav. Daži velk treknu līniju, lai nošķirtu to no korupcijas, citi to uzskata par interešu pārstāvniecību, kas ir normāls demokrātijas process, bet trešie vairās noteikt, kas ir lobists, kas nav, nosaucot vien lobēšanu par metožu kopumu. Sarunas par tēmu, kas ir lobijs, nav vieglas. Pārāk daudz nenoteiktības, tomēr mēģināsim visu salikt pa plauktiņiem.

Lobija rašanās

Lai gan lobija saknes meklējamas jau senajā Grieķijā un Romā, viena no versijām par lobija termina rašanos ir saistīta ar šauriem klostera koridoriem, kuros draudzes locekļi, sūdzēja grēkus klostera garīgajām autoritātēm. Cita – daudz plašāk pazīstama - versija ir, ka „lobisms” kā termins radies ASV, kur Villarda viesnīcas lobijā, smēķējot cigārus un dzerot brendiju neformālā atmosfērā, varēja „tikt klāt” pat Prezidentam. Organizētā formā lobijs ASV parādījās 18.gs. beigās, laikā, kad kongress tikko bija izveidojies. Viens no pirmajiem lobēšanas gadījumiem notika 1792, gadā, kad Virdžīnijas kontinentālās armijas veterāni nolīga Viljamu Hulu (William Hull), lai viņš izlobē papildus kompensācijas par viņu karošanu. Pēc trim gadiem šīs gadījums tika atspoguļots Filadelfijas avīzē, kā manipualtīvs un nerespektējams vaids, lai panāktu vēlamo. Jāatzīst, ka agrā lobija stadija tik tiešām daudz vairāk atgādināja korupciju, piemēram, 1850.g. Semjuels Kolts (Samuel Colt) uzdāvināja parlamentārieša 12 gadus vecajam dēlam pistoli, lai iegūtu ieroča patentu.

Pirmais mēģinājums regulēt lobiju ASV notika 1928. gadā, kad Senāts ierosināja reģistrēt lobistus. Iniciatīva guva pretestību un tika īstenota tikai pēc 18 gadiem, kad tika pieņemts Federālais lobēšanas regulēšanas akts (Federal Regulation of Lobbying Act). Tajā lobists tika definēts kā persona „kas pati, ar jebkura pārstāvja vai darbinieka, kā arī ar kādas citas personas starpniecību jebkādā veidā – tieši vai netieši – lūdz, vāc, saņem naudu vai kādu citu principiāli izmantojamu vērtību, lai tieši vai netieši ietekmētu kādu Amerikas Savienoto Valstu kongresa likumdošanas fragmentu vai lēmumu.” Jebkuram, kas atbilda šai definīcijai, vajadzēja reģistrēt savu vārdu, adresi, algu, naudu, kas iztērēta Senāta sekretāram un klerkam un katru ceturksni iesniegt atskaiti par ieņēmumiem un izdevumiem, norādot „kam un ar kādu mērķi” tika maksāts, kādos medijos lobists publicējies un kādu interesi pārstāvēt nolīgts. Papildus vajadzēja norādīt jebkādus labumus, kas sniegti kongresmenim 500$ vērtībā un vairāk. Par likuma neievērošanu iestājās kriminālatbildība.

Runājot par lobiju mūsu kontinentā, jāsaka, ka tā tradīcijas nav tik izkoptas kā ASV. Lielbritānijā pirmo vērā ņemamo politisko padomdevēju institūciju nodibināja Komandieris Kristofers Povels (Christopher Powell) pagājušā gadsimta 30’ gados. Līdz tam interešu pārstāvniecība bija diezgan nodalīta no izpildvaras, iespējams nedemokrātiska vēlēšanu procesa un valsts struktūras dēļ. Tikai 70’, 80’ gados lobijam sāka piešķirt pienācīgu nozīmi, kad strauji sāka pieaugt sabiedrisko organizāciju skaits. Daudzas no tām darbojas vēl šodien. Tečeres laikā daudzas šādas organizācijas zaudēja savu politisko ietekmi un pievērsās biznesa interešu pārstāvniecībai. Kopš tā laika valdības darbs nav iedomājams bez biznesa interešu pārstāvniecības.

Mūsdienās viens no lielākajiem lobēšanas centriem pasaulē nepārprotami ir Eiropas Savienība. Kā teikts Eiropas Komisijas pārskatā par lobija regulēšanu, 2011.gada martā Eiropas Komisiju bija apmeklējuši 3 700 individuāli lobisti un 4 500 lobisti Eiropas Parlamentu. Tas nav pārsteigums, ņemot vērā, ka 80% nacionālo likumu saknes meklējamas Briseles koridoros. Pārredzamības reģistrā šobrīd reģistrējušies 2263 lobisti un lobistu organizācijas, kas ir diezgan maz, salīdzinot ar 11 140 reģistrētām lobisma organizācijām ASV, ja ņem vērā cik daudz un dažādas ir Eiropas Savienības dalībvalstu intereses.

Kopš pagājušajām vēlēšanām viena no Latvijas interešu pārstāvēm ES gaiteņos ir deputāte Sandra Kalniete („Vienotība”). Pēc viņas domām, „mūsu politiskais "svars"  pagaidām ir atbilstošs mūsu valsts mērogam. Taču mums jāmācās savu ietekmi paaugstināt tā, kā to dara Luksemburga. Tas nozīmē savlaicīgu interešu plānošanu, tad vienotu un mērķtiecīgu  darbu, kurā kopā strādā Latvijas valdība, diplomāti, EP deputāti, kā arī lauksaimnieku organizācijas. Nākamais sadarbības aplis ir Baltijas valstis un tad - ietekmīgākie sabiedrotie, ar kuriem mūsu intereses ir tuvas. Latvijai jābūt vēl aktīvākos sabiedroto meklējumos un savas pozīcijas argumentētā skaidrošanā.” Lai gan S. Kalniete savā darbībā izmanto lobēšanas metodes, pati sevi viņa par lobētāju nesauc: „Esmu ievēlēta deputāte un es pārstāvu savus vēlētājus, nevis kādas grupas intereses. Mans darba devējs ir tauta, nevis kāds uzņēmums vai asociācija. Deputāti, kas nodarbojas ar lobēšanu kādas konkrētas grupas uzdevumā, riskē nonākt lielās nepatikšanās. Vairāki skandāli Eiropas Parlamentā ir beigušies ar deputātu demisiju un pat tiesībsargu veiktu izmeklēšanu.”

Lobijs Latvijā

Pievēršoties lobijam Latvijā, top skaidrs, ka skaidrības par to, kas tas ir un kas vairs nav, ir maz. Arī sabiedrības viedoklis par lobiju nav tas labākais, jo tas bieži vien medijos pieminēts kā negodīgu darbību instruments. Pēdējā laikā gan aizvien vairāk lobēšana tiek uzskatīta par normālu interešu pārstāvniecības instrumentu un aizvien vairāk nevalstisko organizāciju un biedrību atzīst, ka nodarbojas ar lobiju, turklāt samērā aktīvi. Tiek atzīts, ka lobētāji ir noderīgi valsts institūcijām, jo bieži vien nāk jau ar gatavām situācijas analīzēm, izvērtējumiem un iespējamajiem risinājumiem, kuru veikšana institūcijai prasītu ne mazums laika un naudas. Tas, cik lielā mērā ļauties lobētāja argumentācijai gan ir cits jautājums.

S. Kalniete uzskata, ka „Latvijā interešu pārstāvniecība vēl nav augstā līmenī, bet prognozēju, ka nākotnē dažādas sabiedrības grupa kļūs labāk organizētas un vienosies, lai aizstāvētu savas intereses.”

Visbiežāk ar lobēšanu nodarbojas bijušie tautas kalpi, amatpersonas un juristi – cilvēki, kas labi pārzina likumdošanas procesu un „iekšējo virtuvi” – taču pēdējā laikā lobēšanu, kā daļu no pakalpojumiem, piedāvā arī sabiedrisko attiecību firmas.

Šobrīd nav atsevišķa likuma „Par lobiju” vai lobistu reģistra, bet ir vairākas tiesību normas, kas tā vai citādi regulē to, ko mēs bieži saucam par lobiju. Piemēram, ir likumprojektu anotācijas, kas atrodamas Saeimas mājaslapā pie likumprojektiem, bet tajās nav grūti izlaist kādu slēptu ieinteresētu personu. Notiek atklāta likumprojekta apspriešana Saeimas komisijas sēdēs, uz kurām, aicina komisijas vadība, tāpēc aktuāls kļūst jautājums, kurus un kāpēc aicina vai drīzāk neaicina uz attiecīgajām komisiju sēdēm. Atklātību nodrošina audioieraksts sēdes laikā.

Tāpat KNAB reģistrē politisko partiju ziedotājus, ko varētu uzskatīt par visas partijas lobiju un spēkā esošs ir likums „Par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, kas pieprasa amatpersonām iesniegt ienākumu deklarācijas, pierādot ienākumu avotu tiesiskumu. Protams, ir atsevišķas normas, kas regulē ētikas jautājumus amatpersonai kontaktējoties ar lobistu, bet svarīgākais pants, kas teorētiski pasargā no korupcijas ir „Krimināllikuma” 326.1 pants par tirgošanos ar ietekmi. Praksē gan bijis tikai viens gadījums, kad persona notiesāta pēc šī panta, turklāt tiesāšanās vēl nav beigusies.

Jautājums par vienotu lobija regulēšanu ir aktuāls jau kopš 2008. gada, tomēr šī KNAB iniciatīva vēl joprojām ir koncepcijas līmenī. Biroja Korupcijas novēršanas nodaļas vadītāja Diāna Kurpniece stāsta, ka mazās valsts struktūras jau tagad ir gatavas atklāt lobistus, kas pie tām nākuši. Lielisks piemērs ir Vides un reģionālās attīstības ministrijas mājaslapā sadaļā „sabiedrības līdzdalība” pieejama informācija par lobijiem. Norādīts datums, lobētājs, lēmuma sagatavošanas process, saistībā ar kuru lobēšana notikusi, komunikācijas veids un amatpersona. Savukārt tādas lielas un ietekmīgas institūcijas kā Saeima, Ekonomikas ministrija un Rīgas dome, nesteidzas šādu iniciatīvu uzņemties. Tas deļēji tāpēc, ka lobētāju šo institūciju „gaiteņos” tik daudz, ka fiziski nevarētu visus uzskaitīt. Protams, nav izslēgts, ka atklāties nevēlas tie, kam ir kas slēpjams.

Definīcijas meklējumi

Kā stāsta D. Kurpniece, diskusijās par lobija likumu tieši lielās valsts institūcijas meklē precīzu skaidrojumu katram likumā iekļautajam elementam, tāpēc sevišķi svarīgi ir nonākt pie vienotas lobija definīcijas. Vienojošais elements lobija izpratnē ir konkrētu interešu īstenošana. Taču atšķiras viedokļi par to, kas, kādās interesēs un kādā veidā virza.

Vispirms svarīgi noskaidrot, kas tad ir persona, kas īsteno lobēšanu. Bijušais Saeimas deputāts, zvērināts advokāts Linards Muciņš uzskata, ka „lobētājs” ir profesija - interešu grupa nolīgst lobistu, kas spēj panākt tai vēlamu darbību vai bezdarbību. Muciņš arī nosaka, kurus nevajadzētu uzskatīt par lobistiem: „ASV lobisti reģistrējas un tad tie ir cilvēki, kas nodarbojas tikai ar lobēšanu. Pie mums arī ministrs ir lobists, bet lobists nav ar amatu. Viņš virza to, kas nav viņa. Nevar par lobistu saukt cilvēku, kas pārstāv tikai savas intereses. Jāapvieno vairāku apvienību intereses, bet atkal, ja apvienība pati iet un lobē, tas manā izpratnē nav lobijs. Lobisti ir tie, kas profesionāli nodarbojas ar lobismu. Viņi ir tie, kurus atrod ieinteresētā persona vai vislabāk ieinteresēto personu apvienība.” Līdzīgās domās ir arī Kazahstānas Republikas Prezidenta administrācijas konsuls ekonomikas jautājumos Baltijas valstīs, fonda „Vienādas iespējas visiem” dibinātājs Valētijs Gulbas. Viņš uzskata, ka lobists ir unikāla personība ar labu reputāciju, kas, nodibinot uzticības attiecības ar izpildvaru, spēj īstenot kādas pasūtītāja intereses.

Pievēršoties interešu jautājumam, KNAB koncepcijā lobijs definēts, kā „apzināta komunikācija ar publiskās varas subjektiem (valsts un pašvaldību institūcijām), lai ietekmētu lēmumu pieņemšanas procesu noteiktu privātpersonu interešu īstenošanai.” Šī definīcija diezgan strikti nošķir lobēšanu no korupcijas, taču liek domāt, ka dažādu sabiedrības grupu interešu virzīšana nav īsti saucama par lobēšanu. Arī LDDK Korporatīvās sociālās atbildības un komunikāciju eksperte Agnese Alksne nošķir terminus „lobēšana” un „interešu pārstāvniecība”, sakot, ka lobēšana ir šauras grupas interešu virzīšana, bet interešu pārstāvniecību īsteno organizācijas „aiz kurām stāv” plašāka sabiedrības grupa. Interesanti, ka šādā pieejā arī „interešu pārstāvji” izmanto lobēšanas instrumentus, tātad prakse viena, bet īstenotāji dažādi.

Koncepcijas izstrādē piedalījās un turpina piedalīties arī sabiedrisko attiecību firma Hauska & Partner. Viens no tās vadošajiem korporatīvo attiecību partneriem Arnis Marcinkēvičs uzskata, ka lobēšana ir process, ar kura palīdzību var ietekmēt dažādu normatīvo aktu izmaiņu, regulēšanu, uzlabošanu. Bet tā ir tikai viena daļa no jēdziena „public affairs”, ko varētu skaidrot kā uzņēmumu attiecības ar publisko sektoru. Lobēšana nav vairs pārrunas, bet konkrēta darbība, kad nepieciešams panākt kādu izmaiņu. Tātad lobēšanas definīcija ir diezgan šaura.

Pavisam vienkāršs savā definīcijā ir Latvijas studentu apvienības (LSA) prezidents Edvards Ratnieks: „Lobētāji ir dažādu interešu grupu pārstāvji, kas cenšas panākt labumu pārstāvētajām grupām. Arī viens cilvēks, kura interese tiek īstenota ir lobists.” E.Ranieks lielu nozīmi lobēšanas procesā piešķir sabiedriskās domas veidošanai, neizslēdzot arī piketus: Pēc masu demonstrācijas uzreiz nesaka, ka ņems vērā publiski pausto, lai neiedrošinātu piketētājus to atkātot citreiz, bet nākotnē šo interesi ievēros.” Motivātors šādai rīcībai ir vēlēšanas.

Šāda izpratne par lobiju ir tieši pretēja KNAB definīcijai. Tas tāpēc, ka atšķiras definētāju mērķi. KNAB vēlas atklātību, bet LSA parādīt, pārstāvētās interešu grupas lielumu. Savukārt L.Muciņa un V. Gulbas mērķis varētu būt legālas peļņas gūšana lobēšanas rezultātā.

Profesionālais lobijs

Lai gan profesionāla lobija de iure Latvijā nav, atrodami cilvēki, kas daudzus gadus ar to nodarbojoties, sasnieguši profesionālu līmeni. Viens no tādiem cilvēkiem ir Linards Muciņš, kas ar lobēšanu tādā izpratnē kā pats saprot, nodarbojas kopš 1974. gada. Viņš lobēšanu salīdzina ar advokāta darbu un stingri nošķir to no korupcijas. Pēc L. Muciņa domām, lobēšana ir praktiska darbība, kas nav PR un nav pašas ieinteresētās personas darbībā. Tā ir speciālista, jurista darbība - uzklausīt ieinteresētās puses, sagatavot likumprojektu, sabalansēt to ar pārējām interešu grupām. „Ja, piemēram, esat tabakas ražotājs, pretī ir ārstu biedrība, tāpēc jārunā arī ar pretējām pusēm - visiem, ko izmaiņa ietekmē. Tur ir sanāksmes, tikšanās. Komisijā lobēt ir jau par vēlu.”

L.Muciņš uzskata, ka „cilvēks, kas pats iet un stāsta, ka viena ieinteresēta personu grupa iet un dara to un to nav lobists. Lobistam jābūt starpniekam. Ja mēs runājam par krimināla nošķiršanu... Katram jau ir tiesības iet un runāt, bet bieži vien jau nesaprot, kur ir tas bloks pretī, tāpēc ir vajadzīgs lobists, kas to saprot var atrisināt. Jo ierēdnim jau viss ir jāfiksē, jānodod tālāk un tad viņš to formāli dara, bet tā nav lobēšana, tā ir sūdzēšanās. Cilvēktiesībās ir noteikts, ka persona var sniegt petīcijas un sūdzības. Es to negribētu saukt par lobēšanu. Lobēšana ir ilgstošs un sistemātisks darbs. Ieinteresētā persona runās tikai, piemēram, par kuģu likumu, bet es kā lobists palīdzu šodien kuģu lietās, rīt citur, bet es zinu likumus, es zinu lietu.” Viņš gan atzīst, ka arī „ieinteresētā persona var lobēt, tikai ar zemākiem panākumiem. Darba dalīšana - jo lielāka dalīšana, jo lielāks efekts.”

Liela nozīme profesionāla lobista darbā ir reputācijai. To iespējams saglabāt izvēloties pareizās intereses, ko virzīt tālāk. To īpaši uzsver Valērijs Gulbas: „Jūs sakāt - „Redz kur mana ideja un es vēlētos to izpildīt!”, bet lobists ir tas, kas novērtē – jā, tas ir interesanti tai grupai, tai grupai, arī valstij. Es uzņemšos šo lietu, bet tas jums maksās.” Kuru katru ideju lobists neīstenos. Lobista vērtība ir savstarpējās uzticības attiecības ar izpildvaru, ko pēc V. Gulbas domām panāk ar reputāciju, jo motivācija korupcijas veidā, viņaprāt, neveidojas.

PR lobijs

Vēl vieni spēlētāji lobistu aprindās ir lobisti no sabiedrisko attiecību firmām. Pēc L. Muciņa domām, PR darbība nav īsi lobēšana, jo akcents ir uz sabiedrisko domu, nevis likumdošanas pusi, kur juristam jāiesniedz papīrs. PR, viņaprāt, veido netiešu mijiedarbību.

Līdzīgās domās ir arī lobija praktiķis no PR firmas Hauska & Partner A. Marcinkēvičs. Viņš skaidro, ka lobēšana ir viens plašāka procesa posms. Klientam tiek piedāvāts problēmu risināt, nevis tikai lobēt. Ja problēmas risinājums ir likuma grozījums, tad notiek lobēšana.

Tā kā A. Marcinkēvičs lobiju uzskata par praktisku intereses virzīšanu, lobija daļa no visa lielā procesa ir salīdzinoši neliela. Vispirms notiek jautājuma izpēte, kas sastāda 80% darba. Tam seko analīze, plānošana, priekšlikumu izstrādāšana, tad darbs ar valsts sektora pārstāvjiem, tiek sniegti priekšlikumi, risinājumi, pamatots, kāpēc īstenot, piemēram, grozījumu, kas no tā iegūst, kādi labumi visiem tiek - sabiedrībai, ieinteresētajām pusēm, valstij.

Runājot par sabiedriskās domas veidošanu, A. Marcinkēvičs atzīst, ka „lobēšana ir komunikācija. Ja nepieciešams sasniegt lielāku interešu grupu, tad izvēlās labāko sasniegšanas veidu. Masu medijus lobijam izmanto, ja sabiedrībai lieli jautājumi – tad iesaistās grupa ar sabiedrību un viedokli popularizē. Latvija ir maza, tāpēc var bez masu mediju izmantošanas sasniegt zināmas cilvēku grupas.

Sabiedriskā doma ir nepieciešama veicot monitoringu. Tas zināmā mērā palīdz saprast lietas būtību, tāpēc, ja vien A. Marcinkēviča izpratne par lobiju būtu plašāka, masu mediji un sabiedriskās domas veidošana iekļautos lobija praksē.

Pelēkais lobijs

Runājot par praksi, A. Marcinkēvišs atzīst, ka lēmumu pieņemšanas process mūsu valstī nav pietiekami atklāts. Pastāv vairāk mīti par negodprātīgu ietekmes izmantošanu, piemēram, ka deputāti maina likumus sev par labu. L. Muciņš skaidro: „Visi apkārt jau nav muļķi. Nu, ja palaiž garām un atzīst par valstisku, tad atzīst. Tāpēc izveidoja satversmes tiesu, lai pārsūdzētu valdības lēmumus.” Viņš gan vienlaicīgi atzīst, ka ar lobēšanas kultūru viss nav kārtībā un ik pa laikam uzpeld kāda šaubīga prakse, „bet kas tad ir lobēšana? Tā ir pazīme, ka kaut kas nav kārtībā, ka kaut ko vajag. Zem lobēšanas ir kaut kas specifisks, tehnisks, ekonomisks. Tie, kas grib tās blēdības lobēt, tie neīrēs lobistu. Tie tur paši. Tā būs tāda sadzīviska lobēšana.”

Tomēr šī ir spēle ar terminiem „īstā” un „sadzīviskā”. Tieši tāpat var iedalīt „baltā”, „pelēkā” un „melnā” vai „pozitīvā” un „negatīvā”. Lielākā atšķirībā ir tajā, kādas intereses un ar kādām metodēm tiek īstenotas, piemēram, „politiķu tirgošanoās”. Tā no parastās interešu pārstāvniecības atšķiras ar to, ka netiek iets pie izpildvaras, bet pie partiju pārstāvjiem. Taču citas partijas varētu šo interesi neatbalstīt un nekas neizdotos. Citādāk ir jā interese ir valstiska. „Atceros cīnījāmies par Liepājas ekonomisko zonu,” stāsta L.Muciņš, „un toreiz Saeimā bija 11 deputāti no Liepājas, bet tā toreiz bija valstiska interese un nebija nekādu problēmu. Mēs vairāk cīnījāmies ar Finansu ministriju, kas negribēja it kā tik lielas atlaides dot. Bija arguments, ka iestāsimies ES un šo normu atcels, bet iestājāmies ES un norma vēl ir spēkā.”

Praksē ir dažādas „pelēkā” lobija metodes. Viena no redzamākajām pazīmēm ir tā, ka izpaliek saskaņošana ar pretējo viedokli. Tikpat nozīmīga ir atklātība. Svarīga pazīme „pelēkajam” lobijam ir tā, ka trūkst likumprojekta virzīšanas loģiskā posma, piemēram, pēkšņi 2. vai 3. lasījumā parādās kāds priekšlikums. Šaubas rada arī fakts, ka sabiedrība netiek informēta, bet meliem īsas kājas un, ja ko tādu pamana pētnieciskie žurnālisti, cieš iesaistīto pušu reputācija.

Diezgan plašu „pelēkās” lobēšanas prakses ainu redz LSA prezidents Edvards Ratnieks. Viņš šobrīd pārstāv Latvijas studentu intereses augstākās izglītības jomā un lobistus nosacīti iedala „pozitīvajos” – tādos, kas pārstāv plašas grupas intereses, – un „negatīvajos”, kas – šauras. Pie šiem „negatīvajiem” lobistiem viņš pieskaita ietekmīgas amatpersonas, vai personas, kas vēlas kļūt ietekmīgas. Šiem cilvēkiem ir ļoti laba publiskā reputācija un viņi var noskaņot sabiedrību pēc savām vajadzībām, izspļaujot populismu, kas atspoguļojas medijos.

E. Ratnieks atzīst, ka visbiežāk „negatīvā” lobija intereses ir peļņas un krimināla rakstura darbības – naudas, publiskās naudas iegūšana. „Taču tās ir tikai pārējo lobistu versijas – patiesos nodomus zina tie, kas lobē. Ja gribi stingri apgalvot, vajag tiesu, bet, kāpēc ķēpāties ar „negodīgajiem”, ja var tāpat panākt rezultātu?

„Pelēkie” lobisti neesot jāmeklē plenārsēdēs, bet to starpbrīžos vai tikšanās ar vēlētājiem. Labākā lobēšanas vieta ir konferences, pusdienu pauzes. Tur šie cilvēki tiekas savā starpā un vienojas par vienādu nostāju. Metode, ko viņi bieži izmanto ir viedokļa pārspēks sēžu laikā un emocionāla ietekmēšana.

Lai pamanītu „negatīvo” lobiju, nepieciešams labi pārzināt sistēmu. „Jāsaprot, kam tas var būt izdevīgi. Var novērot uz kuru pusi grozījums „velk”, uz vienu pusi to „spiež”. Tas veido atskaņas un tad cilvēks sāk par to nojaust,” skaidro E.Ratnieks.

LSA līderis stāsta, ka tad, ja nepieciešams apturēt „negatīvo” lobistu, viena no metodēm ir „iesēt aizdomu sēklu”, norādīt uz zināmām aizdomām, bet to dara reti, jo lobisti zina, ka varbūt kādreiz vajadzēs sadarboties. Latvija esot maza, un daudzi baidās, jo lobistu starpā valda arī personīgas attiecības un šādi „gājieni” var nākotnē atspēlēties. „Bieži ir tā, ka visi zina, bet neviens nesaka,” stāsta E. Ratnieks „šis jautājums netiek slēpts vai noklusēts. Tieši otrādāk - diskusijas turpinās it kā nekas nebūtu noticis.”

Bieži vien šādu cilvēku ietekme saglabājas tikai ieņemamā amata laikā, ja vien netiek izveidotas kādas ekonomiskās sviras. Tajā pat laikā E.Ratnieks atzīst, ka lobēšana ir kā ritenis, un lēmumi, kas pieņemti pirms 5 gadiem var atkal kļūt aktuāli.

E. Ratnieks uzskata, ka vienīgais veids kā sabiedrībai uzzināt par šādi virzītām šaurām interesēm ir pētniecisko žurnālistu darbs. Šie lobisti publiskajā telpā izskanējušos viedokļus ņem vērā, domājot par vēlēšanām.

Domājot par to, cik viegli vai grūti pārstāvēt intereses godprātīgā ceļā E. Ratnieks atzīst: „Neviens nav pret labām idejām, bet tās var pagriezt pozitīvi vai negatīvi. Ja tiek panākta sabiedrības doma par labu pozitīvajam, tas tiks panākts, neskatoties uz frakcijas deputātu viedokli.”

Kas lobistam koferī?

Domājot par ieročiem, kuriem vēl jābūt lobista arsenālā, visbiežāk tiek minēta izpratne par sistēmu, labas diplomātiskas prasmes un plašs kontaktu loks, ar kuriem panāktas uzticības attiecības. E. Ratnieks uzskata, ka lobistam ir arī atbilstoši jāģērbjas, jārunā, jānokļūst atbilstošā sabiedrībā, kā arī jāuztur saikne ar tiem, kuru intereses tiek pārstāvētas.

Valērijs Gulbas centā liek labu reputāciju, kas dos pieeju, bet to izmantot var tad, ja ir labas diplomātijas un pārliecināšanas spējas, tāpēc nepieciešams izprast pārstāvamo jomu. A Marcinkēvičs norāda, ka lobistam jāpārzina valsts pārvalde, darbība, kā tiek virzīti normatīvie akti. Jāzina kādi sabiedriskie, administratīvie, politiskie procesi notiek. Jāapzina ietekmes puses, jo veiksmes atslēga ir iesaistīt un paredzēt pēc iespējas ātrāk visas puses. A. Alksne papildus min tādu instrumentu kā cilvēku psiholoģijas pārzināšanu, kas ļauj manipulēt ar emocijām un apelēt pie sirdsapziņas. L. Muciņš uzskata, ka papildus iepriekš minētajām lietām, lobistam ir jābūt tam, kas izstrādā likumprojektu, tāpēc, ka ieinteresētās personas zina tikai to, ko grib sasniegt, bet nezina, kā uzrakstīt likumu un bieži neizprot kā vēlamā norma mainīs un ietekmēs citus normatīvos aktus.

Baltā grāmata?

Šorīd KNAB strādā pie lobiju regulējoša likuma koncepcijas, kuras pēdējā redakcija paredz, ka publiskās varas institūcijām būtu jāveic lobētāju uzskaite, savukārt, lobisti tiktu motivēti atklāties, pretī saņemot atvieglojumus iekļūšanai, piemēram, Saeimā, kā arī iegūtu regulāru informēšanu par savā interešu lokā izskatāmajiem jautājumiem.

Pirmo reizi valdība šo koncepciju skatīja 2008. gadā. Tad tika iesniegts pirmais koncepcijas variants ar vairākiem normatīvo aktu projektiem. Tolaik izdevās panākt grozījumus likumā par pašvaldībām, padarot jebkuram pieejamus saistošo noteikumu projektus, bet tad, kad valdība nonāca līdz prasībai institūcijas mājaslapas kalendārā atzīmēt, kad viesojušies lobisti, iniciatori sastapās ar neizpratni. Valdība nolēma, ka KNAB jāmaina koncepcija, kas neuzliktu institūcijām papildus administratīvo slogu, bet paredzētu, ka process ir atklāts. „Radās jautājums - kurš tad reģistrēs?” stāsta D. Kurpniece, ”ja pašas institūcijas nē, tad informācija jāreģistrē privātpersonām, kas nāk un lobē.” Taču arī to valdība noraidīja. Pēdējā Ministru Kabineta komitejas sēdē tika nolemts, ka vajag ieviest vienotu kārtību visiem – izstrādāt vienotu normatīvo aktu.

Galvenie likuma mērķi ir veicināt atklātību publiskā sektora darbībā, skaidri novilkt robežu par to, kas ir un kas nav lobijs un atrunāt atklātības veicināšanas mehānismus.

Runājot par definīciju, ir svarīgi nodalīt, kas nav lobēšana. Pēc KNAB domām, par tādu noteikti nav uzskatāma sūdzība, vai reklāma. Arī publiski piketi vai gājieni nav īsti regulējami ar šo likumu, jo tie jau ir atklāta interešu paušana.

„Būtiski ir mudināt institūcijas atklāt it īpaši uzņēmēju pārstāvjus, kas nāk un prasa, piemēram, sodīšanu par nelegālu tabakas izplatīšanu, ar mērķi veicināt savu legālo biznesu.”

Lai gan likums publiskās pārvaldes resursu trūkuma dēļ balstīts uz brīvprātības principu, D. Kurpniece uzskata, ka svarīgi ir nodrošināt iespēju amatpersonām norādīt personas, kas pie tās nākušas, tādā veidā pasargājot sevi no spekulācijām.

Lai gan jau tagad šādai informācijai ir paredzēta vieta grozāmo likumu anotācijā, D. Kurpniece uzskata, ka nepieciešams šo informāciju publicēt arī mājaslapā. Jāparedz atsevišķs regulējums arī situācijās, kad lobisti uz institūciju nāk pārāk bieži un visus reģistrēt ir grūti. Tad mājaslapā vajadzētu publicēt informāciju par konsultatīvo padomju sēdēm un pievienot protokolu par to, kas piedalījās sēdē un kādas intereses pauda. Šāda informācija papildus nebūtu jāpublicē, ja padomes sēdes jau noteiktas publiskas. Arī priekšlikumi, kas sniegti likuma izstrādes sākumposmā nav uzskatāmi par lobēšanu.

Kad būs skaidrs, kas ir lobēšanas aktivitātes, arī otrai pusei būs jāatklāj ziņas par sevi - ne tikai vārds un uzvārds, bet arī institūcija, ko lobists pārstāv un intereses, ko virza. D. Kurpniece uzskata, ka jāreģistrē ne vien lobists, bet arī ieinteresētā persona vai personu grupa, ko viņš pārstāv, jo reģistrējot tikai vienu vai otru, zūd būtiska informācija.

Tā kā KNAB izpildvaras orgāns, koncepcijas liktenis atkarīgs no valdības lēmuma. Ja Ministru Kabinets akceptēs šo koncepciju, varētu sākt izvērtēt visefektīvākos risinājumus. „Bet tagad mums svarīgi, lai ir skaidrība un atklātība, lai lobisti sniedz datus,” stāsta D. Kurpniece, „svarīgi nošķirt lobiju no korupcijas jeb tirgošanos ar ietekmi. Tas ir šī likuma galvenais uzdevums.”