Apstāties, ievilkt elpu un ieguldīt ilgtspējīgā būvē

Publicēts žurnāla "Kapitāls" 2012. gada augusta numurā.

Ēka kā kapitāls. Ēka, kas laika gaitā kļūst par vērtību vai vienkārši laba ēka, kas gudri izplānota rada komfortu un ietaupa energoresursus. Galvenais mērs – laiks, tāpēc Kapitāls nolēma pievērsties ilgtspējīgas būvniecības tēmai Latvijā, lai noskaidrotu tās iespējamās priekšrocības.

Ēkas būvniecības izmaksas sastāda 20% . Pārējie 80% rodas ēkas ekspluatācijas laikā, Kapitālam pastāstīja Latvijas Ilgtspējīgās būvniecības padomes (LIBP) priekšsēdētāja Zane Sauka. „Tas ir pašsaprotami, ka mēs negribam lietas, kas kalpo neilgi,” skaidro pasīvo ēku projektētājs Ervīns Krauklis , minot, ka viņaprāt 2008. gadā kulmināciju piedzīvojušie trakie laiki vairs neatgriezīsies. Arhitekts aprēķinājis, ka energoefektīvi uzbūvētas mājas sadārdzinājums var svārstīties no 50% līdz 8%, bet atmaksāšanās periods ir 10 – 15 gadi. Taču energoefektivitāte ir tikai aisberga redzamā daļa.

Ilgtspējīga būve – pārdomāta būve

”Mēs bieži vien būvējam, kā mēs esam pieraduši,” stāsta Z. Sauka, „mēs varbūt nepārdomājam, ka tas pierastais veids nav tik labs. Ilgtspējīgas būvniecības process ietaupa naudu. Tas ietaupa reālu attīstītāja naudu, jo liela daļa līdzekļu aiziet, piemēram, uz atkritumu savākšanu, nolikšanu kaut kur. Tas var būt process, kas nav izplānots.”

LIBP priekšsēdētāja uzsver plānošanas nozīmi, kas sākas ar skaidra uzdevuma došanu arhitektam un turpinās ar sekošanu līdzi būvniecības procesam. Tas tāpēc, ka jautājums par ilgtspējīgu būvniecību neaprobežojas ar energoefektivitāti un veselībai nekaitīgu materiālu izvēli vien. Būvējot ilgtspējīgi, tiek ņemta vērā arī ēkas ietekme uz vidi turklāt ne tikai ekspluatācijas, bet arī būvniecības laikā (piesārņojums, racionāls resursu izmantojums). Domājot par materiāliem, svarīga arī to izcelsme – vai ražošanas process bijis videi draudzīgs, cik liels kaitējums dabai radies materiālu transportēšanas laikā. Z. Sauka stāsta, ka no nākamā gada 1.jūlija, kad spēkā stāsies ES regula nr. 305, jautājums par materiālu zaļo izcelsmi būs saistošs arī Latvijā.

Turpinot paplašināt ilgtspējīgas būvniecības izpratnes apvāršņus, svarīgi arī kā ēka iekļaujas dabiskajā vidē, cik videi draudzīga ir ap to radītā infrastruktūra. LIBP mājaslapā teikts - šādi būvēta ēka atšķiras ar daudz plašāku izpratni par ēkas-lietotāja-vides savstarpējo mijiedarbību un tās sekām.

Taupības filozofija

Pievēršoties jautājumam par ieguldījumu šādā ēkā, varētu atgriezties pie detalizētāka izklāsta par izdevīgu resursu plānojumu. Tas, kā stāsta gan Z. Sauka, gan pasīvo māju projektētājs E. Kraklis, atkarīgs no katra individuāla projekta, tomēr vērojamas dažas tendences pasūtītāja domāšanā. „Cilvēki ļoti bieži pievērš uzmanību, teiksim, izolācijas materiāliem – cik tas maksā,” stāsta E. Krauklis, „Tajā pašā laikā santehnika vai flīzes ir pilnīgi emocionāls pirkums. Neienāk prātā apskatīt šādā veidā sadārdzinājumu. Iespējams sanitāro mezglu iekārtojums izmaksā stipri vairāk, nekā materiālu sadārdzinājumi.”

Līdzīgi uzskata arī Z. Sauka: „Es domāju, ka tas, kas traucē Latvijā ir zemākās cenas princips, jo viena ideja ir, ka arhitekts zina un māk, otra – ka viņam jāuzprojektē ēkas, kuru izmaksas ir ļoti mazas. Viens, ir, ka mēs domājam par būvniecības izmaksām, bet nedomājam par ekspluatācijas izmaksām. Piemēram, apzinām būvniecības izmaksas, ietaupām 50%, bet ēkas izmaksas ir ļoti dārgas.[..] Zemas cenas princips pats par sevi nav nekas slikts. Ja tiek rēķinātas zemākas ēkas izmaksas visas tās dzīves laikā, tā ir ilgtspējīga būvniecība.”

Latvijas Arhitektu savienības priekšsēdētājs Andris Kronbergs raugās uz šo jautājumu arī plašākā kontekstā: „Cita lieta, ko tik viegli nevar izrēķināt, – vai, uzbūvējot labas ēkas, un ņemot tās līdzi nākamajām paaudzēm, nemetot ārā uzreiz un netaisot jaunas -, ko tas maksā? Tādi aprēķini nav veikti, bet tas ir viens ilgtspējīgais aspekts, kurš šajā brīdī varbūt nav pārāk moderns, jo ražošanas veicināšana un ekonomikas karsēšana ir ar ideju, ka jāuztaisa lietas, kurām ir vien noteikts laiks un tad tās jānomaina, lai atkal varētu ražot, tērēt resursus, lai cilvēkiem būtu darbs.” Otrs filozofisks piegājiens, ko min A. Kronbergs, ir būvēt ēkas no materiāliem, kas ātri vien sadalās un atkal kļūst par daļu no dabas. Tas savukārt atbilstu gan domai par patērniecības dinamiku, gan zaļumu, taču vai iet kopā ar domu par tālredzīgu ieguldījumu ēkā?

Ilgtspējību var pārdot

Hotel Bergs valdes priekšsēdētājs Aleksis Karlsons, ņemot vērā savu pieredzi darījumos ar luksusa klases nekustamo īpašumu, redz ilgtspējīgu būvniecību kā labu investīciju. Viņš uzskata, ka nākotnē ilgtspējīgi būvētu platību cena varētu būt lielāka, uzsverot ietaupījumu nākotnē un telpu kvalitāti.

To vai un cik lielā mērā ēku var saukt par ilgtspējīgu, var noteikt, piemēram, ar pasaulē visbiežāk šim nolūkam lietoto metodi BREEAM (British Research Establishment Environmental Assessment Method). Vērtēšanas laikā uzmanība tiek pievērsta ēkas plānošanai, būvniecībai, materiālu, tehnoloģiju un sistēmu izvēlei. Visi šie būvniecības elementi tiek skatīti deviņās kategorijās: ēkas būvniecība un pārvalde, enerģija, materiāli, veselība un labklājība, ūdens, transports, atkritumi, piesārņojums, zeme un ekoloģija. Tālāk katra kategorija sadalās skaidros, objektīvi izmērāmos kritērijos.

BREEM-LV sertificēšana pieejama arī Latvijā, tas ir maksas pakalpojums, kas no attīstītāja viedokļa ir vairāk saistīts ar pozicionēšanos.

Luksuss vai norma?

„Latvijā (red.) ja privātpersona pērk dzīvokli, vai izīrē biroja telpas, ir normāli, ja kaut kādas lietas pietrūkst. Piemēram, nav pietiekama dienas gaisma vai, ja pērk dzīvokli, tiek paredzēts, ka vasarā vienā istabā būs karsti, otrā - ziemā auksti. Šeit to uzskata par normālu praksi,” stāsta LIBP priekšsēdētāja, „Bet ir tirgi, kur šādas lietas vienkārši nav akceptējamas. Šādas ēkas nav iespējams pārdot, vai arī var pārdot par ļoti zemām cenām. Tātad tās ir arī pasūtītāja vēlmes, viņa zināšanas par to, kas ir labi, kas ir slikti.”

Attiecībā uz pasūtītāja interesi būvfirmas Re&Re pārstāve Mārīte Straume stāsta, ka interese par ilgtspējīgu būvniecību šobrīd ir liela. Variācijas par to, kas ir ilgtspējīgi būvēta ēka ir dažādas. Formulējumi, pieejas un risinājumi nereti apstājas pie energoefektivitātes. Šobrīd praksē gan projektētāji, gan būvnieki  jau izmanto dažādus atsevišķos risinājumus, piemēram, energoefektivitātes paaugstināšanu, vietējo materiālu izvēli, ēkas novietojumu. M. Straume atzīst, ka ilgtspējīgas būvniecības vienotas izpratnes trūkums joprojām ir vērojams visos piegādes ķēdes posmos, tomēr pieprasījums pielietot šos risinājumus savos projektos aizvien biežāk nāk tieši  no pasūtītāja, kas kļūst aizvien izglītotāks šajā jomā.

Arhitekts E. Krauklis uzskata, ka ilgtspējīga, laba, efektīva būvniecība un projektēšana ir eksporta produkts. „Tas dod iespēju strādāt tur, kur šie produkti būs pieprasīti - gan Rietumeiropā, gan arī Austrumos,” viņš prognozē, „Tā tas noteikti būs, jo enerģija kļūst aizvien dārgāka un cilvēki pamazām, ceru, atgriežas no lētās masu būvniecības pie nebūt ne obligāti ļoti dārgas, bet kvalitatīvas, veselīgākas un tādas pamatotākas, jēgpilnākas būvniecības, kura varētu kļūt par ikdienas praksi.”

Nepieciešams valsts atbalsts un pasūtītāja izglītošana

„Nevar apgalvot, ka mums nav neviena ilgtspējīga ēka,” skaidro Z. Sauka, „Tas būtu nepareizi. Mums Latvijā ir daudzi labi arhitekti, kas varētu šādas ēkas uzbūvēt. Nav ēku sertificēšana pagaidām, un tas nozīmē, ka nav objektīvas informācijas par šo ēku ilgtspējību.” LIBP priekšsēdētāja arī uzskata, ka Latvijas Būvnormatīvu prasības ir pārāk zemas un neveicina ilgtspējīgu būvniecību.

Vislabākais instruments ilgtspējīgas būvniecības veicināšanā, pēc M. Straumes domām, ir labs paraugs - piemērs no valstiskā sektora puses, iekļaujot savos pasūtījumos attiecīgās prasības. „Piemēram, atsevišķās valstīs, visiem par valsts naudu īstenotajiem projektiem jāsasniedz konkrēts vērtējuma līmenis.  Tas ne tikai veicina ilgtspējīgas būvniecības prakses attīstību, bet arī līdztekus izglīto visus piegādes ķēdes dalībniekus. Latvijā jau šobrīd atsevišķi kritēriji ir iestrādāti zaļajā iepirkumā un tas ir sākums,” skaidro M. Straume.

Arī A. Kronbergs uzver valsts lomu ilgtspējīgas būvniecības veicināšanā, piemēram, subsidējot un iepērkot enerģiju no atjaunojamiem energoresursiem: „Mēs paši esam mēģinājuši šādus tādus projektus taisīt. Esam uztaisījuši pat ar saules baterijām, bet tad, kad tas vienā brīdī nonāk līdz realizācijai, paskatās, ka patiesībā tas ir tik dārgi un nekāda atbalsta nav, ka pasūtītājs saprot, ka nevar to ieviest.”

Otrs stimuls pēc arhitekta A. Kronberga domām, ko sarunā ar Kapitālu atzīst arī visi uzrunātie eksperti, ir sabiedrības vispārējā izglītošana, skaidrošana, kur svarīgs kopējais sabiedrības zināšanu līmenis. „Tas viss ir saistīts vienā tādā ķēdē,” skaidro A. Kronbergs, „Piemēram, tā nomestā PET pudele ir tajā pašā stāstā. Kamēr metīs tās pudeles zemē visur, kur pagadās, tas nedarbosies, jo cilvēkiem ir jāsaprot, ka šī nomešana neiederas šajā pašā domāšanas veidā. Nevar būt tā, ka vieni kaut ko darīs, bet citi metīs zemē. Tad, kad tie otri nemetīs zemē, tad mēs būsim uz kaut kāda nopietna līmeņa.”