Atsūtīt rakstu pirms publicēšanas? Nē, tas nav pašsaprotami!

-->

Piektdiena. Zvanu kādai izglītības ekspertei, lai uzzinātu viņas viedokli saistībā ar izmaiņām MK noteikumos par pamatizglītības standartu.

Eksperte: “Nē, es nesniegšu Jums komentāru. [..] Turklāt, es nezinu... Pagājušo reizi Jūs man neatsūtījāt rakstu pirms publicēšanas, tāpēc es nezinu, kas ir izskanējis publiskajā telpā.”

Es: “To, kas ir izskanējis publiskajā telpā, Jūs varat atrast žurnāla publikācijā, turklāt, Jūs nelūdzāt atsūtīt rakstu,”

Eksperte: “Jā, bet tas taču ir pašsaprotami.”

Tajā brīdī šoka vilnis pārskrēja pāri visam ķermenim, atduroties galvā, kur sāka briest, mainot manu sejas krāsu. “Nē, tas nav pašsaprotami,” atbildu, un, nevēloties sākt strīdu, steidzu nobeigt sarunu.

Kad nolieku klausuli, jūtu, ka asinis manai sejai turpina pieplūst, un gluži kā dūmakā tīta skan frāze “Bet tas taču ir pašsaprotami.”

Ko gan tas liecina par viedokļu un politikas veidotāju attieksmi pret žurnālistiem? Tas, ka raksta atrādīšana tiek uzskatīta par pašsaprotamu praksi attiecībās starp žurnālistu un avotu, manuprāt, nav normāli.

Sūtīt vai nesūtīt?

Šī nav pirmā reize, kad nododos raksta atrādīšanas prakses apcerējumam. Pirms aptuveni gada saskāros ar līdzīgu situāciju, tiesa, attiecībās ar sabiedrisko attiecību speciālistu un uzrakstīju par to blogu jauno žurnālistu organizācijai FEJS Latvija. Toreiz, vēršoties ar šo jautājumu gan pie jauniem praktizējošiem žurnālistiem, gan veterāniem - Kārļa Streipa un Ingas Spriņģes -, nonācu pie secinājuma, ka raksta atrādīšana pirms publicēšanas pieļaujama tikai tad, ja:

• Tiek apskatīta sarežģīta tēma, kas prasa specifiskas zināšanas;
• Avots izklāsta faktus par sevi, kas, nepareizi lietoti var negatīvi iespaidot viņa dzīvi;
• Avots ir centrālais vai vienīgais materiāla avots.

Sekojot Ingas Spriņges praksei visos citos gadījumos pati šobrīd pēc avota lūguma atsūtu tikai tiešos citātus, kā tas noteikts preses likumā, vai parafrāzes.

Attiecībā uz pētnieciskiem rakstiem, saprātīga liekas ASV žurnālistes Debras Nelsones prakse pirms sensitīva raksta publicēšanas piezvanīt avotam un pastāstīt ko tieši un kā viņa atspoguļos, īpaši tad, ja šis avots ir centrālais vainīgais un publikācija ietekmēs viņa dzīvi.

Iemesls uztraukumam

Iedziļinoties jautājumā sūtīt vai nesūtīt rakstu pirms publicēšanas, uz brīdi pieņemsim, ka šī prakse ir pašsaprotama un atbalstāma – visi žurnālisti kā likums pirms raksta publicēšanas atrāda to avotam.

Ieguvumi:

• Publiskajā telpā nokļūst avota apstiprināta informācija;

• Žurnālists ir precīzs atspoguļojot avota teikto.

  
  

Lieliski! Abi ir vienojušies, ko avots “patiesībā” ir teicis, turklāt žurnālistam taču ir galva uz pleciem - pēc “saskaņošanas” atbilstoši savai sirdsapziņai viņš var izvēlēties, ko no avota teiktā un labotā izmantot, un ko nē. Bet vai tiešām viss ir kārtībā?

Pirmkārt, manuprāt, ir pašsaprotami, ka žurnālists izmanto tikai to, ko avots ir teicis, un tā, kā avots ir teicis. Pretējā gadījumā tā tik tiešām ir neētiska un neuzticību raisoša žurnālistika, un piekrišana aizsūtīt un ļaut labot rakstu parāda, ka žurnālists nav pārliecināts par savu darbu. Ja žurnālists nav pārliecināts, kā lai viņam uzticas? Otrkārt, izlietu ūdeni nesasmelsi, tāpēc nebūtu pieļaujams, ka avots maina reiz teikto. Tiesa, pati esmu saskārusies ar lūgumu atsūtīt rakstu, jo cilvēks nav pārliecināts vai runas plūdos ir spējis pateikt to, ko domājis. Piekrītu, ka cilvēkam, kas medijos gozējas reti, tās varētu būt diezgan pašsaprotamas izjūtas, taču ne pieredzējušiem politiķiem un uzņēmējiem, kas sniedz ziņas vai skaidrojumu. Ja raksts saskaņošanai tiek sūtīts pēdējiem, tas var novest pie daudz nozīmīgākiem draudiem.

Zaudējumi:

• Rodas draudi, ka sabiedrība gūst ieinteresētu avotu nevis neitrālu žurnālistu filtrētu informāciju un skatījumu uz problēmu;

• Tiek apdraudēta žurnālista brīvība, interpretējot avota teikto kontekstā;

• Tiek kultivēta neuzticība pret žurnālistiem, kas rezultātā apdraud sabiedrības iespēju iegūt pilnvērtīgu un kvalitatīvu ainu par problēmām.

Risinājums

Salīdzinot ieguvumu un zaudējumu svaru kausus, manuprāt, ir skaidrs, ka prakse atrādīt rakstu avotam pirms publicēšanas ir pēc iespējas jāierobežo. Protams, vienmēr būs situācijas, kur labāk ir parādīt rakstu, bet tai ir jābūt pamatotai žurnālista izvēlei. Tieši tāpēc iespēja mainīt situāciju ir tikai pašu žurnālistu rokās. Pašlaik ar lūgumu atrādīt rakstu saskaras nevien jauni, bet arī pieredzējuši žurnālisti. Kā izklāstīju iepriekš, manuprāt, ir gadījumi, kad rakstu pirms publicēšanas ir vērts atrādīt, tomēr, kolēģi, mēs nedrīkstam pieļaut, ka tā tiek uztvertā kā pašsaprotama prakse. Tajā brīdī tik tiešām būs grūtāk runāt par uzticamu un kvalitatīvu žurnālistiku, un lielākais cietējs no tā būs pati sabiedrība.