Kāpēc Latvija?

Foto: Marek Paju

Publicēts žurnāla "Kapitāls" 2012. gada julija numurā
30 viedokļi kāpēc Latvija? Kas ir mūsu valsts konkurētspējas priekšrocības, kas ir to pamatā, kā tās pilnvērtīgi izmantot un kādus šķēršļus to sasniegšanā novērst? Viedokli Kāpēc Latvija? Kapitālam sniedza eksperti, kas strādā ar ārzemju investoriem, valsts sekretāri, uzņēmēji, latvieši un ārzemnieki, kā arī skolēni.

„Latviju vienmēr ir gribējuši iekarot gan Austrumu gan Rietumu iekarotāji,” stāsta bijušais Valsts prezidenta kancelejas tulks Jānis Grigalis. „Te visiem ir paticis dzīvot. Arī tagad Latviju uzskata par izredzēto zemi. Ne par velti izpērk mūsu mežus un zemi, tas ir arī kas interesants, - kāpēc mēs visiem esam vajadzīgi? Galvenais - vai mēs paši apzināmies mūsu valsts vērtību un vai mūsu politikāņi neizniekos mūsu Latviju, jo gribētāji te iegūt jau spieto apkārt.”

Maza valsts

 

64 600 km² uz aptuveni 2.1 miljonu iedzīvotāju. Latvija nav liela valsts. Tas ir viens no apstākļiem, kāpēc, kā stāsta Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs Juris Pūce, pārtikas industrijā būs resursu konsolidācija. Produktivitāte zema, resursi izkaisīti. Tā notiks ar mērķi palielināt konkurētspējīgas ārējā tirgū, jo tikai ar Latvijas tirgu nepietiek. Pārtikas rūpniecība ir vienīgā apstrādes rūpniecības nozare, kas nozīmīga iekšējā tirgū, bet tai svarīga ārējā tirgus nozīme. 

Savukārt mikroviļņu radio tehnoloģiju uzņēmuma SAF Tehnika valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs Latvijas iekšējā tirgus mazumu uzskata kā priekšrocību: „Nav iespējams Latvijā uzbūvēt rūpnīcu, kas strādā tikai uz vietējo tirgu. Punkts. Tas ir labums tādā ziņā, ka jebkuram ražotājam, kas mēģina kaut ko darīt, jau no sākta gala jādomā starptautiskās kategorijās.”

Pamatojoties šajā aspektā,

--> tranzīta eksperts, šobrīd Kultūras ministres biroja vadītājs Valters Bolēvičs uzskata, ka pārtikas rūpniecībai Latvijā ir perspektīva: „Demogrāfiskā tendence pasaulē atšķirībā no Eiropas ir ar pieaugošu līkni, un, protams, ir nepieciešams visus šos cilvēkus pabarot. Eiropā aizvien vairāk pieaug pieprasījums pēc kvalitatīvas ekoloģiskas pārtikas. To visu Latvija var, protams, nodrošināt.” 

Sadarbība pārtikas rūpniecībā interesanta arī Baltkrievijai.

--> Latvijas - Baltkrievijas ekonomisko sakaru veicināšanas biedrības valdes priekšsēdētājs Alfreds Čepānis stāsta par pašreizējo Baltkrievijas uzņēmumu praksi iepirkt zivis no Latvijas zivju audzētājiem, pārstrādāt tās Baltkrievijā un eksportēt. V. Bolēvičs līdzīgu darbības perspektīvu redz Latvijā audzējot liellopus.

Foto: Marek Paju

Savukārt Vācijas – Baltijas tirdzniecības palātas pārstāvniecības Latvijā vadītāja G. Petra šo Latvijas priekšrocību min, sniedzot kāda konkrēta uzņēmuma piemēru: „Viens uzņēmums stāsta – mēs esam interesanti un piegādājam padsmit gadus Vācijas tirgum tāpēc, ka viņi var mums ceturtdienā piezvanīt un pateikt, ziniet, mums vajag šo leņķi piecus centimetrus lielāku vai mazāku, bet tik. Šis konkrētais Latvijas uzņēmējs to izdara. Ceturtdienā adaptē savu ražošanu atbilstoši prasībām un piektdienā tas ir gatavs, to iekrauj mašīnā, un pirmdien tas ir atvests Vācijā pie klienta. Šī ir mazo valstu priekšrocība.” 

Cita priekšrocība, ko sniedz apstāklis, ka Latvija ir maza, pēc Aerodium valdes priekšsēdētāja Ivara Beitāna domām, ir viegla pieeja atbildīgajām amatpersonām: „Nav grūti tikt pie kāda ministra. Lielākā valstī tas būtu grūtāk. Nav grūti aizbraukt līdzi kādai valdības delegācijai.” 

Līdzīgi domā arī organizācijas Eiropas Kustība Latvijā (EKL) prezidents, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas loceklis, kurš uzaudzis Vācijā, Andris Gobiņš: „Jaunam cilvēkam ar jaunām idejām un neieciešamo neatlaidību Latvija ir iespēju valsts. Pilnīgi viennozīmīgi. [..] Rietumeiropā ir lielāka nauda, Latvijā lielākas iespējas.” Šim apgalvojumam piekrīt arī EKL valdes locekle, bijusī Eiropas brīvprātīgā Austrijā Ilze Mazpane: „Es domāju, ka dažkārt cilvēkiem ir grūti aptvert to, cik ļoti daudz iespējas ir sasniegt, jo ir samērā maza konkurence un ir ātra iespēja izvirzīties gandrīz jebkurā jomā. Tā kā mums ir brīvas iespējas dibināt kontaktus kā labākajiem dažādās jomās, manuprāt, nav nemaz tik sarežģīti.” 

Savukārt Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes loceklis, Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdis Aldis Austers uzskata, ka mazās valsts faktors tieši otrādāk nesniedz pietiekami daudz iespēju, tāpēc cilvēki izvēlas braukt uz ārzemēm.

Arī I. Beitāns no otras puses mazās valsts apstākli, saredz kā trūkumu, kas traucē gūt starptautisku ietekmi, kas nozīmīgi, veidojot biznesu ārvalstīs.

Zaļa, droša, tīra

Ja miers uzņēmējdarbībā ir nosacīts un diskutabls jautājums, mieru, ko nodrošina Latvijas fiziskā vide var minēt kā vēl vienu Latvijas priekšrocību.

Spānis Rauls Amezga, pēc brīvprātīgā darba nolēmis palikt Latvijā, galvenokārt mierīgās vides dēļ. “Es nāku no Spānijas, Barselonas, kas ir ļoti pārpildīta un bīstama. Cilvēki to nesaprot, bet Rīga ir ļoti droša pilsēta. Protams, tai ir savas problēmas, bet es nekad šeit neesmu juties apdraudēts,” viņš stāsta.

Foto: Aigars Eglītis

Zaķumuižas sākumskolas 4. Klases skolniece Madara domā līdzīgi: “Latvija ir laba vieta kur dzīvot, jo ir sakopta daba. Vēl ir labi un labsirdīgi cilvēki. Man Latvija liekas jauka, jo ir daudz tradīciju. Vēl man patīk Latvija, jo ir daudz labu draugu.” Viņai piekrīt arī citi klases biedri, piemēram Alise: “Latvijā ir labi dzīvot, jo tur ir skaista daba, ir skaistas dabas vietas, kuras var apskatīt. Senas vietas, kur kaut kas ir saglabājies no citiem laikiem. Latvija ir ļoti maza, bet sakopta un skaista. Latvija ir mīļa.”

Arī Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs A. Teikmanis faktu, ka Latvija ir otrā zaļākā valsts pasaulē saskaņā ar starptautiska līmeņa Kolumbijas un Jēlas universitāšu (ASV) EPI pētījumu, min kā vienu no valsts konkurence priekšrocībām.

Šis apstāklis ir pievilcīgs arī ārvalstu investoriem. Kā stāsta Zemkopības ministrijas Valsts sekretāre Dace Lucaua, konkurences priekšrocība ir Latvijas salīdzinoši tīrā, nepiesārņotā vide. „Ekonomikai nelabvēlīgā pazīme - Latvijas neattīstītā rūpniecība - acīmredzot devusi krietnu ieguldījumu vides tīrībā, par ko vispārliecinošāk liecina pati Latvijas daba. Šo īpašību jau izmantojam, attīstot ekotūrismu, paplašinot un dažādojot piedāvājumu lauku ceļotājiem, ražojot bioloģisko un ekoprodukciju. Tieši rietumnieki to īpaši novērtē, jo, rūpniecību attīstot, ir vides neskartību zaudējuši diezgan neatgriezeniski.”

Kādi esam

Ģeogrāfiskais novietojums un vide ir tikai daļa no objektīvajām Latvijas priekšrocībām. Pieminēšanas vērts ir cilvēku resurss, ko pēc vairāku Kapitāla uzrunāto ekspertu un jomas pārstāvju domām, novērtē ārzemju investori.

Viens no izplatītākajiem uzskatiem par latviešiem ir strādīgums. Šo īpašību apliecina arī koka kanoe laivu meistara, uzņēmēja Jāņa Ozoliņa personīgais piemērs: „Es esmu periodiski strādājis Norvēģijā un Amerikā, un tur ļoti augstu novērtē mūs. Es nezinu par citām tautībām, bet mani kā latvieti un sava amata pratēju vienmēr ir augstu novērtējuši.” Savukārt pieņēmumu par latviešu strādīgumu un uzticamību grauj atsauksmes no Skandināvu investoriem, ko saņēmusi konsultāciju firmas Gateway Baltic direktore Inese Andersone: „Mēs paši gribam domāt, ka esam čakli cilvēki, bet esmu saskārusies ar ārvalstu investoriem īpaši ražošanas sektorā, kas redz, ka darba ētika, morāle mums īstenībā nav tik augsta kā Skandināvijā. Ja mums nestāv cilvēks klāt, tad cilvēki nestrādā.”

Foto: Marek Paju

Savukārt spānis R. Amezga tieši uzteic latviešu uzticamību, kas nozīmē, ja reiz latvietis ko teicis, viņš to izdarīs. “Dažkārt es brīnos, cik cilvēki šeit ir kompetenti,” iespaidos dalās spānis, „Es tad jūtos ļoti maziņš. Man liekas, ka cilvēkiem vajag būt vairāk pašpārliecinātiem. Viņi ir kompetenti, daudzvalodīgi un nopietni. Es saskatu latviešos lielu potenciālu.”  Arī bijusī Eiropas brīvprātīgā Austrijā Ilze Mazpane, kas teju gadu pavadījusi Austrijā uzskata, ka latviešiem neieciešams celt savu pašapziņu. Kūtrums ir viena no lietām, kas pēc R. Amezgas domām veicina politisko pasivitāti: “Valdība dara ko grib, cilvēkiem tas nepatīk, bet viņi neko nedara, lai to mainītu. Viņi jūtas bezpalīdzīgi, bet es nesaprotu kāpēc. Tas mani nedaudz sanikno.” 

Viņš uzsver latviešu radošumu: “Esmu pamanījis, ka Latvijas jauniešiem ir daudz labu domu. Viņi ir ļoti kosmopolītiski, bet es nesaprotu, kāpēc viņi nav pieraduši tās izaust, pamēģināt ko jaunu. Viņi baidās, piemēram uzsākt uzņēmējdarbību, bet gaida, ka kāds cits visu izdarīs viņu vietā. Tas man nepatīk.”

„Latvijas darbinieki ir gatavi darīt dažādas funkcijas,” citu īpašību min viens no Aerodium dibinātājiem I. Beitāns, ”Viņi ir ļoti vispusīgi, salīdzinot ar lielām valstīm, kur cilvēki ir diezgan specializējušies. Viņi māk darīt vienu lietu, bet neprot citu.”

Savukārt īstermiņa domāšana ir viena no iezīmēm, kas pēc I. Andersones domām traucē Latvijas uzņēmējdarbības attīstībai. Viņa sniedz piemēru par uzņēmumu, kur tā īpašnieks brauc lepnā mašīnā, bet darba apstākļi uzņēmumā ir neatbilstoši. Tas liecina, ka īpašnieks neiegulda peļņu uzņēmuma attīstībā. Tieksme gūt ātru peļņu kaitē Latvijas uzņēmējdarbībai arī citā izpratnē. Jaunais uzņēmējs, koka kanoe laivu meistars Jānis Ozoliņš šobrīd ved pārrunas ar norvēģu klientu. „Mūsu attiecībās ir tāds uzticības trūkums, jo daudz ir Latvijā uzņēmēju, kas ir ātras naudas tīkotāji, kas mēģina īstermiņa saraust naudu un bojā reputāciju,” stāsta J. Ozoliņš, „Tas konkrētais norvēģis ir ļoti labi informēts par šādiem gadījumiem un ir ļoti piesardzīgs. Ja viņam nav starpnieks, kāds norvēģis, piemēram, kas var uzņemties riskus, tad viņam nav intereses riskēt sadarbojoties ar mani, jo es kā latviešu uzņēmējs viņam neesmu pazīstams.”

„Mēs no vienas puses pasludinām, ka gribam, lai viņi nāk, bet, kad nāk, tad mēs viņus nostādām fakta priekšā, kur viņi nav pieraduši pie tādiem spēles noteikumiem un viņi neiet uz tiem,” atsaucoties uz līdzīgu attieksmi latviešu – skandināvu attiecībās, secina I. Andersone.

Mazpazīstamība

Arbildot uz Kapitāla jautājumu par Latvijas tēlu, ASV acīs Eksperts abu valstu sadarbības jautājumos, NCH Capital Inc fondu grupas vecākais viceprezidents Kārlis Cerbulis stāsta, ka Latviju bieži vien uzskata par Balkānu, nevis Baltijas valsti tieši zināšanu trūkuma dēļ. Arī LIAA pārstāve Japānā Alīna Aščepkova stāsta, ka jaunākā paaudze gandrīz neko nezina par Latviju, bet tiekoties ar vecākas paaudzes japāņu uzņēmējiem, bieži pārsteidz tas, ka daži pazīst Latviju, zina par tās izpētes un zinātnes tradīcijām biotehnoloģiju un farmācijas, elektronikas ražošanas jomās.

Domājot par Latvijas – Japānas sadarbību, A. Aščepkova uzskata, ka Latvija varētu izcelties ar spēcīgo izpētes un attīstības skolu. Ir daudz izglītotu un radošu speciālistu informāciju tehnoloģiju un mediju jomā, kuri var sniegt profesionālus pakalpojumus, tas ir priekšrocības kompānijām, kas izskata iespējas veikt izpēti Latvijā, dibināt apkalpošanas centrus. „Šobrīd vairāki japāņu uzņēmumi izvēlas jaunas globālās stratēģijas, meklē jaunus tirgus un jaunus reģionus, lai dibinātu filiāles, ražošanas bāzes,” stāsta A. Aščekova, „Šeit Japānas interesi par Latviju noteiktu loģistikas priekšrocības un tuvums Krievijai un NVS valstīm, kuras tiek uzskatītas par svarīgajiem tirgiem un kur tiek izvietotas jaunas ražotnes (automobiļu komplektējošas rūpnīcas Krievijā Toyota, Nissan, Mitsubishi Motors, Komatsu rūpnīca, Mitsubishi Corporation rūpnīcas NVS valstīs).

Krievijas tuvums

Arī Baltijas – Vācijas tirdzniecības kameras  vadītāja Latvijā G. Petra stāsta, ka tie vācu uzņēmēji, kas nāk un atver ražotnes neorientējas uz Latvijas un pat Baltijas iekšējo tirgu, kas tam liekas par mazu, bet novērtē Baltijas reģiona robežošanos ar Krievijas tirgu. Pēc pēdējām aplēsēm Latvijā darbojas ap 1000 uzņēmumu ar vācu kapitālu.

Papildus priekšnoteikums, kas piesaista vācu investorus izvietot rūpnīcas un uzņēmumus Latvijā, kā stāsta G. Petra, ir pretrunīgi vērtētais air Baltic. „Vācu investoram atliek aizbraukt līdz lidostai Berlīnē, Hamburgā, Minhenē, iekāpt reisā, divas stundas maksimums un viņš ir šeit. No rīta, piemēram, viņš nokārto savas darīšanas un vakarā ir atpakaļ. Turklāt attālumi ir tādi paši kā no Flensburgas līdz Freiburgai – tā ir Vācija šķērsām pāri,” skaidro G. Petra. Viņa uzskata, ka šī Latvijas konkurētspējas priekšrocība ir interesanta arī citu valstu investoriem. 

Tranzīts – ostas, dzelzceļš

Ģeogrāfiskais novietojums nosaka daudzas mūsu priekšrocības, tajā skaitā interesi no lielā austrumu kaimiņa un NVS valstīm.

Latvijā darbojas trīs lielās ostas – Rīga, Ventspils un Liepāja un septiņas mazās ostas – Skulte, Mērsrags, Salacgrīva, Roja, Engure, Pāvilosta un Lielupe. Gadā trīs lielākās ostas spēj pārkraut aptuveni 100 miljonu tonnu, bet pēc audita un finanšu konsultāciju firmas KPMG 2011. gada pētījuma 2010. gadā tās izmantojušas aptuveni 60% sava potenciāla.

Foto: Marek Paju

EM Valsts sekretārs J. Pūce uzskata, ko ostu attīstību var veicināt ārēji apstākļi: „Mēs noteikti varam izmantot vairāk, bet jāsaprot, ka Latvijas ostas nebūs tās, kas veidos jaunus tranzīta ceļus. To veidos lielo kravu īpašnieki. Jautājums vai mēs kopumā koordinēti, piedāvājot ostām, dzelzceļiem pakalpojumus, spēsim nodrošināt saliktu pakalpojumu, kas būs interesants tiem kravu īpašniekiem, kas veidos savu ceļu.” 

Tranzīta eksperts V. Bolēvičs uzskata, ka pašreizējā dzelzceļa kapacitāte ir jāpaaugstina, jo tā teju sasniegs 100% noslogojumu. Šajā jautājumā dzelzceļa attīstītājam būtu jāsadarbojas ar ostām. 

Runājot ar dzelzceļa attīstību, šobrīd Baltijas valstis aktīvi strādā arī pie kopīga dzelzceļa projekta Rail Baltica. Tas caur Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju savienos Vāciju un Somiju, ar Eiropas platuma sliedēm. Šis dzelzceļa projekts vērsts perpendikulāri Latvijas tradicionālajam tranzīta virzienam, kas nodrošina kravu plūsmu no austrumiem uz rietumiem, taču arī tas tiek saistīts ar ekonomisku izdevīgumu.

Lai dabiski sniegtās Latvijas tranzīta priekšrocības tiktu pilnvērtīgāk izmantotas J. Pūce uzskata, ka Latvijai ir jānodrošina ostu infrastruktūrā plašāka pieejamība ostu īpašniekiem: „Ir viena daļa kravu īpašnieku, kam ir svarīgi, ka ostu termināļi ir viņu īpašumā. Tas stratēģiski ir ļoti vērtīgi, jo, ja liels īpašnieks ienāk kādā no Latvijas ostām un uzceļ termināli, tā investīcija ir liela. Ne tikai absolūtā investīcija, kas parasti ir miljonos mērāma, bet potenciālais efekts no garantēta kravu plūsmu apjoma.” 

Tranzīts, kā stāsta A. Čepānis, ir Latvijas – Baltkrievijas sadarbības pamatā. Lai gan pēc A. Čepāņa teiktā Baltkrievija jau labu laiku domā par savas flotes izvietošanu kādā no Latvijas ostām, sadarbību par īsti veiksmīgu nosaukt nevar: „Līdz šim par Ventspils ostu, Ventspils brīvostu un Ventspili kopumā baltkrieviem īpašas intereses nav, jo tur daudzas lietas nav īsti skaidras – kas kuram pieder, un ar ko tur ir jāsāk runāt, lai šis process notiktu?”

Caurspīdīguma trūkumu ostu darbībā atzīst arī J. Pūce. Viņš uzskata, ka ostām tas jāvairo, bet ostu darbību nedrīkst pārāk birokratizēt. Viņš neuzskata, ka caurspīdīguma trūkums ostu darbībā licis kādam lielam investoram aiziet, izņemot Krievijas naftas koncerna Rosneft gadījumu, kur, pēc J. Pūces domām, vainojama arī Latvijas puse.

Tranzīts no austrumiem. Arī Ķīnu?

Eksperts Latvijas – Ķīnas attiecību jautājumos Sergejs Davidovs uzskata, ka potenciāli tranzīts caur Latviju būtu interesants arī Ķīnai: „Ja mēs spētu ilgtermiņā nodrošināt stabili pozitīvas attiecības ar Krieviju, rast risinājumus kravu plūsmu palielināšanai abos virzienos, veicinot kravu ātrāku robežšķēršošanu, tad arī Ķīna pievērstu mums lielāku uzmanību.” 

Foto: Mac Steve

Tomēr Ķīnai, pēc J. Pūces domām, tas nav izdevīgi, neskatoties uz laika ietaupījumu,: „Tas nekad nenotiks jo atvest ar kuģi apkārt caur Suecu, vai kaut vai pa garo jūras ceļu apkārt Āfrikai ir lētāk, nekā vest pa dzelzceļu. Laiks šeit nav būtisks. Tas, ka tiek pazaudētas divas vai trīs nedēļas, neietekmē kravu vērtību.”

Savukārt S. Davidovs uzskata, ka šādai sadarbībai nākotnē ir perspektīva: „Nedomāju, ka tuvākajā nākotnē mēs spēsim piesaistīt nozīmīgu Ķīnas kravu plūsmu mūsu ostām, bet ir mērķtiecīgi jāstrādā šajā virzienā. Ļoti perspektīvs paliek dzelzceļa līnijas projekts no Eiropas uz Ķīnu caur Latviju un ļoti svarīgi, lai visi iesaistītie spēlētāji savas kompetences ietvaros liktu galdā vienotu un saprotamu piedāvājumu.”

Latvijas – Krievijas ekonomisko attiecību potenciāls

Lai gan starp Latviju un Krieviju pastāv politiska spriedze, un Krievija attīsta pati savas ostas, Latvijas investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārstāvis Krievijā Olafs Slūtiņš, stāsta, ka krievu uzņēmējiem Latvija vēl arvien liekas interesants partneris. Lai gan par krievu investoru nākas konkurēt ar kaimiņvalstīm, Latvijas priekšrocība šajā ziņā ir labas valodas zināšanas un saprotama mentalitāte. „Igauņi principā nekad nav runājuši krievu valodā, nedz padomju laikos, nedz arī tagad. Tagad viņi ir mainījušies. Ir mainīta vīzu sistēma. Kā man paši krievi saka, ir ļoti liela pretimnākšana, jo igauņi saprot izdevīgumu, bet Bronzas pieminekļa dēļ sadarbība ar Krieviju stipri mazinājās.”

O. Slūtiņš, kā pozitīvu soli, kas diezgan skaļi izskanēja Krievijā, min migrācijas likuma grozījumus, kas Krievijas pilsonim ļauj iegūt pastāvīgu uzturēšanās atļauju, nopērkot nekustamo īpašumu. No vienas puses tas kaut kādā ziņā glābj nekustamā īpašuma sektoru, no otras - veicina individuālo patēriņu Latvijā. „Gandrīz katram maskavietim ir kaut kas, kas saista ar Latviju. Un atsauksmes ir ļoti labas. Padomju laikā mēs bijām vairāk rietumnieciski. Kur nu vēl tagad!” Stāsta O. Slūtiņš.

Foto: Ann Tolfer

Izmaiņas migrācijas likumā viņš vērtē pozitīvi, jo tas piesaista Krievijas patērētāju, kas izmanto vietējā tirgus sniegtos pakalpojumus. Šī norma pēc viņa domām arī piesaista tos Krievijas uzņēmējus, kas vēlas attīstīties Eiropā. Kā līdz galam neatklātu potenciālu viņš redz investīciju piesaisti zinātnes un attīstības lauciņā, kas Krievijā ir salīdzinoši attīstīts. Pirmkārt, šie uzņēmēji vēlas ieiet Eiropas tirgū, otrkārt, tie ir maza un vidēja lieluma. O. Slūtiņš uzskata, ka šādu uzņēmumu piesaiste ir reālāka, jo vairāk par 5 miljonu vērtu investīciju projektu Latvijā grūti atrast, savukārt lielos Krievijas investīciju fondus interesē projekti sākot ar 10 miljoniem. Šāda mēroga projektus Latvija var piedāvāt tikai ostu sektorā. O. Slūtiņš stāsta, ka šobrīd pēdējais, kas šajā ziņā sadarbojies ir akustisko iekārtu uzņēmums. Tas ražo aukstas kvalitātes skaņu tumbas šauram patērētāju lokam. Vēl viena kompānija plāno atvērt uzņēmumu, kas nodarbosies ar elektroautomātikas risinājumiem.

Arī J. Pūce ir maza apjoma investīciju piekritējs: „Tās, piemēram, rada piecdesmit, septiņdesmit cilvēkiem darba vietas apstrādes rūpniecībā vai pakalpojumu sektorā. Desmit miljonu investīcija, piemēram, transportā radītu (tāpat kā apstrādes rūpniecībā) līdz piecdesmit cilvēku darba vietas, savukārt viesnīcu jomā radītu divsimts cilvēkiem darba vietas. Tas ir saprātīgs uzņēmumu līmenis, ko pierādīja arī nesenā krīze. Tas ir pietiekami elastīgs. Prot pielāgoties apgrozījuma kritumiem, kāpumiem atšķirībā no lielām investīcijām, kur parasti ir problēmas.” 

Labvēlīga/ nelabvēlīga uzņēmējdarbībai

Viens no redzamākajiem apstākļiem, kas piesaista ārvalstu investorus ir salīdzinoši zemas ražošanas izmaksas, kas galvenokārt veidojas zemo kvalitatīvā darbaspēka izmaksu dēļ. Lai gan sociālais nodoklis darbaspēkam ir augsts, uzņēmuma ienākuma nodoklis ir salīdzinoši zems. Konsultāciju firmas Gateway Baltic direktore Inese Andersone šo min kā vienu no apstākļiem, kāpēc daļa Skandināvijas uzņēmumu savas ražotnes no Ķīnas pārceļ tuvāk – uz Latviju. Tas gan attiecas uz nišas produktu ražošanu un skaidrojams ar to, ka darījumu slēgšanai nepieciešamais laiks un kvalitātes kontroles braucienu izmaksas ir pieaugušas. 

Foto: auws

Savukārt vietējā kokrūpniecības uzņēmuma 4Plus vadītājs Druvis Paeglis darba spēka izmaksas vērtē kā augstas: „Bet saprotiet pareizi! Nodokļu likmes, manuprāt, ir saprātīgas. Vienkārši ir mazi neapliekamie minimumi.”

Cits jautājums ir par valsts speciāli noteiktiem apstākļiem, kas veicina uzņēmējdarbību.

--> Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Andris Teikmanis

min priekšrocības, kas pieejamas jebkuram investoram, piemēram, izdevīgas nolietojuma likmes, iespēja strādāt brīvo ekonomisko zonu teritorijās, izmantojot visas uz šīm zonām attiecinātās priekšrocības. „Papildus Latvijā ir pieejama tāda nostabilizējusies uzņēmējdarbības infrastruktūra kā privāti industriālie parki. Latvija var piedāvāt īpašus nosacījumus darbaspēka izglītošanas un apmācības programmās, piemēram, atbalsta programmu darbavietu radīšanai investīciju piesaistes mērķa nozarēs.” Savukārt J. Pūce min tādus mikroliīmeņa atbalsta instrumentus kā Uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides, ja ieguldījums atbalstāmajā nozarē ir vismaz 3 miljonu latu apmērā. Atbalsts tiek sniegts arī struktūrfondu un atbalstu grantu veidā. Tāpat šogad tiks ieviesta jaunu darba vietu programma, kas paredz, ka uzņēmumam, kas rada augsti apmaksātas darba vietas, būs iespēja saņemt nodokļu atlaides. Tā nebūs subsīdija, bet kompensācija. Šis piemērs aizgūts no citām valstīm.

Tomēr neskatoties uz mikrolīmeņa stimulatoriem, Kapitāla uzrunātie uzņēmēji un eksperti min tādus uzņēmējdarbībai nelabvēlīgus apstākļus kā mainīgu nodokļu likumdošanu, birokrātijas slogu, necaurredzamību un korumpētību.

Pēdējie divi apstākļi attiecināmi uz tādu politizētu nozaru darbību kā tranzīts un enerģētika. I. Anderosne sniedz piemēru no atjaunojamo energoresursu sektora: „ Norvēģijas investors, vēja parka īpašnieks, ir lielākais enerģijas ražotājs Baltijā. Viņiem ir gatavs projekts un viss, kas vajadzīgs, lai uzsāktu darbību Latvijā, bet, kad tika dalītas kvotas, viņiem nekas netika iedots. Viņiem ir reāls projekts ar reālu finansējumu. Ja viņi uzvarētu, šādu enerģijas parku varētu taisīt rītdien, gandrīz.” Viņa stāsta, ka drīz vien pēc konkursa pie minētā uzņēmuma atnāca cilvēki, kas kvotas dabūjuši un piedāvāja tās pārdot, taču uzņēmums atteica, jo šāda prakse tam neesot pieņemama. 

Līdzīga situācija pēc uzņēmuma 4Plus vadītāja Druvja Paegļa teiktā valda arī kokrūpniecības nozarē: „Brīvā tirgū ir konkurence par resursiem. Viens maksā daudz, tāpēc, ka viņš kaut ko nemaksā, un tas otrs, lai viņš spētu izdzīvot, viņam jāseko līdzi. Tas ir nonācis apburtā lokā. Valsts gadiem ar to nekā nav spējusi cīnīties un tas ir aizgājis veselus 20 gadus pašplūsmā. Tā vietā, lai izprastu problēmas būtību, skandē, ka tie ir ļaundari, kas pako naudu zem gultas. Faktiski tas ir reāli ilgi ieildzis process, kā slimība.” Risinājumu problēmai viņš redz ne tik daudz valsts rīcībā, kā pašu iesaistīto cilvēku spējā apzināties morāles un ētikas problēmu. 

Savukārt birokrātijas slogu tālākajā uzņēmuma darbībā, kā vienu no svarīgākajām uzņēmējdarbības vides problēmām, min koka granulu ražotāja Atmos Clear attīstības vadītājs Matīss Paegle: „Viss ir vajadzīgs papīros, ar parakstiem, ar notāriem, ar zīmogiem – visu kaut ko tādu, kas, piemēram, Igaunijā jau sen ir atmests.” Viņš to skaidro ar nepieciešamību saglabāt ierēdņu algas. M. Paegle sniedz piemēru, ka Uzņēmumu reģistram ir reģionālās filiāles, un, ja uzņēmums reiz reģistrēts kādā no tām, tad visas izmaiņas ir jāsniedz tieši tajā filiālē. Viņš stāsta par gadījumu, kad noorganizējis investoru vizīti uz Uzņēmumu reģistru Rīgā, taču tur saņēmuši nelaipnu norādījumu, ka ar visiem jautājumiem jāvēršas Rēzeknes filiālē. „Mūsu acu priekšā darās cirks, jo cilvēks, kas bija pieņēmis no manis dokumentus, vispirms bija iekasējis naudu – transakciju, kas bija jādara. Tad sākas vesela panika, jo izrādījās, ka viņi Rīgā to naudu nevar paņemt. To naudu vajadzēja samaksāt Rēzeknē. Ko nu tagad darīt? Viss beidzās ar to, ka tikai tāpēc, ka es biju samaksājis Rīgā naudu, bija nepieciešams vesels papīru lērums, lai šo iemaksāto naudu pārskaitu uz Rēzekni.” 

Pēc NCH Capital Inc vecākā viceprezidenta K. Cerbuļa domām, uzņēmējdarbības attīstības priekšnoteikumi ir zema birokrātija, bet laba uzraudzība, nulle korupcijas. Savukārt nodokļiem jābūt nevis zemiem, bet saprātīgiem: „Ja Jūs skatāties konkurētspējīgākās valstis pasaulē, topā ir Skandināvijas valstis. Ja Jūs skatāties sarakstu, kur ir visaugstākie nodokļi pasaulē, topā ir Skandināvijas valstis. Neviens nevar pārliecināt, ka zemi nodokļi kā tādi to nodrošina. Jā, to nodrošina nodokļu saprātīga, godīga sadale, tā, lai cilvēki nejūtas, ka viņi ir apkrāpti. [..] Cilvēki ļoti pretojas nodokļu nomaksai mūsu valstī daļēji tāpēc, ka viņi nejūt, ka ir godīga sistēma. Viņa nav. Viņa nav godīga.”

Inese Andersone risinājumu redz arī pašu uzņēmēju attieksmes maiņā. Viņa uzskata, ka katram uzņēmumam, cilvēkam ir jādomā kā pievienot vērtību ar savu darbu, jo ideja rodas no iekšienes. Tad tā strādā ilgtermiņā. 

„Es domāju, ja mums ir laba vide mūsu uzņēmumiem, tie atradīs sev sadarbības partnerus rietumos, austrumos, kas arī vedīs investīcijas šurp,” viedokli klāsta K. Cerbulis, „Faktiski, desmit gadi ar mierīgu, labu dzīvi, dos mums apbrīnojamus rezultātus.”

Mērķtiecīgās tiekšanās potenciāls

Kā intervijā Kapitālam izteicās SAF tehnika valdes loceklis N. Bergs, ar domām kādā veidā to Laimes lāci iemānīt pie sevis, mokās daudzu valstu vadītāji, gudri prāti, ekonomisti un analītiķi. „Ir lieliski jāsaprot, ka laimes formula neeksistē,” uzskata uzņēmējs, ”Ir vienkārši katru dienu jādara pareizas lietas un vienā brīdī kaut kas notiks. Mums katru dienu vienkārši jānovērš viena stulbība, un tas to laimes varbūtību palielinās.” 

Arī K. Cerbulis ir pret nākotnes paredzēšanu: „Lai kāds man mēģina argumentēt pret, bet pirms tika izgudrots internets, neviens neparedzēja internetu. Pirms tika faksa aparāts izgudrots, neviens neparedzēja faksa aparātu. Dzīve tāpat gāja uz priekšu. Tātad mēs nevaram nākotni paredzēt un nevaram paredzēt, kuras jomas viennozīmīgi jāatbalsta, kuras jāatstāj bāreņu lomā.” 

Savukārt V. Bolēvičs uzskata, ka valstij ir jādomā, kas ir viņas nacionālās prioritātes: „Skaidrs, ka Latvijai naudas līdzekļi ir ierobežoti un mēs nevaram, lai kā gribētu, attīstīt visu. Mums ir jānovelk līnija, kas ir tas top trīs, top pieci, kas spēs pabarot mūsu sociālo budžetu, kā arī nodrošināt valstij izaugsmi.” V. Bolēviča viedoklim piekrīt vairums Kapitālauzrunāto.

J. Pūce uzņēmēju vēlmi zināt ekonomiskās prioritātes un sajūtu, ka valstij trūkst vienotas vīzijas skaidro ar vienu pamatotu un vienu emocijās balstītu uzņēmēju pārmetumu. „Diemžēl joprojām vienai daļai uzņēmēju šķiet, ka Latvijas valdība noteikts nozares, kurās investēt un noteiks garantētu atdevi šajās nozarēs,” stāsta J. Pūce, „Tā kā peļņa ir uzņēmēja atlīdzība par risku, risks ir jāuzņemas uzņēmējam un Latvijas valdība var tikai ar makro rāmi sekot, vai risku uzņemšanās nav pārāk liela vai pārāk maza. Attiecībā uz to, kas ir pamatoti – valdībai ne vienmēr ir izdevies pārliecinoši ar savu rīcību un lēmumiem nokomunicēt, ka tās lietas, ko atbalstām, mēs patiešām atbalstām. Šķiet, ka pēdējos gados tas ir pakāpeniski mainījies, jo no 2009. gada valdības akcentētais eksporta virzības modelis, pirmkārt ir attaisnojies – eksports ir virzījis mūsu izaugsmi, atjaunojis izaugsmi. Rūpniecība ir pieaugusi ļoti strauji. Pieaudzis gan tās kopējais īpatsvars, gan kopējie apjomi. Garantiju instrumenti, nodokļu politikas instrumenti, investīciju grantu instrumenti – viss, ko valdība ir darījusi, ir virzījis tajā virzienā.”

Cilvēki – Latvijas resurss

Vienu no iespējām kā izmantot Latvijas cilvēku resursus konsultantu firmas Gateway Baltic direktore I. Andersone saskata ārvalstu firmu pakalpojumu sniegšanas centru izvietošanā Latvijā. Tā, piemēram, rīkojas skandināvu taksometru kompānija „TaxiKurir”. Zemo kvalificēto darbinieku izmaksu dēļ Latvija varētu būt interesanta arī finanšu administrēšanai.

Foto: auws

Savukārt organizācijas Eiropas kustība Latvijā prezidents Andris Gobiņš uzskata, ka Latvijā cilvēki kā attīstību veicinošs resurss var tikt izmantoti arī citā veidā. Viņš vedina uz ideju, ka tos, kas aizceļojuši, piemēram, lai iegūtu labāku izglītību, var uzrunāt, lai veidotu sadarbību ar Latvijas augstskolu kādā pētniecības projektā, vai cilvēku, kas ārzemēs strādā, piemēram, kādā veikalā, palūgt veikala vadībai prezentēt kāda Latvijas uzņēmēja produktu. „Ja mēs katrs katru cilvēku šādā veidā saredzētu kā izpildresursu, nevis kā zaudētu avi, kas aizklīdusi, tad, man liekas, mēs visi būtu ieguvēji,” uzskata A. Gobiņš. 

Viņš stāsta par konkrētu iniciatīvu, kas šobrīd tiek izskatīta prezidenta kancelejā: „Ideja ir veidojot sabiedrības, uzņēmuma, pašvaldības uzraudzības padomi, vērtēšanas padomi. Tiek izveidots pašvaldības fonds, kura uzdevums ir veidot jaunus starta uzņēmumus un to iekļūšanu, piemēram, Eiropas tirgos. Galvenie šo fondu atbalstītāji ir ārzemēs dzīvojošais cēsinieks, balvinieks un tā tālāk. Ja viņš jūt saikni ar Balviem, viņš noziedo piecsimts eiro vai tūkstoti, atbalstot vienu arī no Balviem, kas Balvos ir izdomājis kādu produktu. Varbūt pats vēl pievieno vērtību, veidojot kontaktus savā valstī un palīdz ar savu pieredzi to darbību atsākt. Tā ir konkrēta ideja kā katrs cilvēks var kļūt par resursu.”

Eksotiskākas sadarbības iespējas

Sarunās ar ekspertiem Kapitāls nonāca pie secinājuma, ka potenciāls un attīstības iespējas saskatāmas visos tradicionālajos rūpniecības sektoros – kokapstrādē, metālapstrādē, mašīnbūvē, farmācijā, vieglajā rūpniecībā – un pakalpojumu sektorā. Tajā ietilpst tranzīta, loģistikas pakalpojumi, tūrisms un administratīvie pakalpojumi. Tomēr neapskatīts paliek jautājums par sadarbības iespējām ar eksotiskajām valstīm. 

Viena no iespējām pēc Ģirta Kaivēna domām Latvijai nākotnē būtu sadarboties ar Mjanmu. Kopš demokrātiskās republikas dibināšanas tai radusies interese par Eiropas tirgu. „Viena lieta ir Asuānu tirgus, otra lieta - Eiropas un Amerikas tirgus. Viņiem ir neieciešami partneri Eiropā. Vislabāk, lai šie partneri ir nevis vecā koloniālā vara, bet tiešām tāds mazs partneris, kas nenodarīs pāri.”

Šis aspekts ir viens no argumentiem arī sadarbībai ar Āfriku. „Latvija var būt interesanta Āfrikas valstīm kā ES un NATO dalībvalsts,” uzskata J. Grigalis. „Šādu iespēju var izmantot, pat runājot par militāro sadarbību, jo Āfrikas valstis labprāt sadarbojas ar valsti, kas nekad to nav kolonizējusi, neapdraud to ne ekonomiski, ne politiski, necīnās par savu ietekmi kādā Āfrikas valstī, bet ir ES tirgū un NATO.” J. Griganis, ka Āfrikas valstīm varētu būt interesanta arī humanitārā palīdzība un Latvijas izglītība: ”Daži jau pie mums mācās, bet tas nav organizēts un notiek uz privātas iniciatīvas pamata. Āfrikas studentiem varētu but interesanta mūsu Jūras akadēmija, Aizsardzības akadēmija.” 

Epiloga vietā

Ideja veikt argumentu un viedokļu apkopojumu ar mērķi noskaidrot Latvijas konkurences priekšrocības un trūkumus, kas traucē sasniegt vēl vairāk, radās retoriskā jautājuma „Kāpēc Latvija?” iespaidā. Uzsākot pētījumu, cerība atrast kaut vienu spēcīgu argumentu likās kā liels sasniegums, taču turpinot kopumā 30 sarunas, argumenti un iedvesmojošas idejas sāka birt kā no pārpilnības raga. 

Runājot par problēmām, kas valstij traucē uzņemt pienācīgus attīstības apgriezienus, visbiežāk izskanēja menedžmenta trūkums valsts sektora pārvaldē, īstermiņa domāšana, ar kuru sirgst gan publiskais, gan privātais sektors, no kura izriet koruptīvais fons. 

Pie līdzīga secinājuma nonākts arī aprīļa beigās iznākušajā Latvijas konkurences novērtējumā, ko veikuši Alfs Vanags un Kristians Ketelss. Viņu galvenie secinājumi:

• Sistēmiskām politikas veidošanas problēmas
• Problēma politisko institūciju līmenī un tautsaimniecības politikas īstenošanas procesā
• Klasiskā laika nekonsekvences (time inconsistency) problēma
• Politikas veidotāji prot identificēt (un identificē) pareizas politikas, bet institucionālie mehānismi to izpildei izrādās nepietiekami vai neeksistē vispār.

Risinājumi šīm problēmām dažādi. Konkurences novērtējuma autori uzskata, ka, pirmkārt, jāveic institucionālā reforma un politiskā prioritzēšana. Par prioritātēm jānosaka:

1. ēnu ekonomikas apmēra radikālai samazināšanai
2. izglītības sistēmas kvalitātes uzlabošanai
3. satiksmes infrastruktūras uzlabošanai

Investīciju melnais saraksts

• Īstermiņa
• Videi, sabiedrībai kaitīgas
• Investīciju projekti, kas nerada jaunas darba vietas
• Ar apšaubāmu kapitāla izcelsmi
• Zemas pievienotās vērtības
• Vērstas uz reiderismu
• Burbuli rosinošas

Taču pamatā, pēc Kapitāla aptaujāto ekspertu un jomas pārstāvju domām, ceļš uz attīstību balstās kopīgā vēlmē un pietiekami lielā gribasspēkā kaut ko mainīt.