Sajust dzīvi, ko neredzi

Georgs ar uzticamo Hēru. Foto: Biba Buceniece

Publicēts žurnāla "Mājas Viesis" 2013. gada martā
Braukt ar ūdensslēpēm, pārpeldet Lielupi, jāt zirga mugurā, traukties ar motorolleri dažiem pirmajā brīdī varētu likties par bīstamu, par tālu, par bailīgu vai ātru. Tikai ne Georgam Tadejam Bārdam. Kamēr citi ekstremāļus atļaujas vien vērot, Georgs metas piedzīvojumus izbaudīt. Citas iespējas nav. Kopš sešu gadu vecuma viņš ir pilnīgi akls.

Bārdu mājās Jūrmalā pie jahtu piestātnes pašlaik notiek remonts. Vecā koka māja pārtop jaunā kvalitātē, tāpēc no otrā stāva uz izbūvētajām jumta istabiņām var nokļūt pa stāvām, ļodzīgām pagaidu kāpnēm. Ejot pa tām pirmo reizi nākas domāt par katru soli, bet Georgs par kāpņu šubīgo stabilitāti neliekas ne zinis. Augšā un lejā joņo gluži kā vētra. Itin nekas nelicina ka Georgs jau septiņus gadus ir neredzīgs.

Muļķīgs negadījums

Februārī Georgam Tadejam Bārdam palika 13 gadi. Redzes problēmas puisim sākās piecu gadu vecumā, kad viņš nejauši spēlējoties trāpīja sev ar karoti acī. „Diezgan muļķīgi,” komentē Georga māte Aivija Bārda. Sākumā viņa bija norūpējusies kā izskatīsies savainotā acs, taču nelaime izrādījās lielāka. “Mēs darījām visu, ko ārsts teica, bet acis ir saistītas un slimība iegāja arī otrā acī. Tad, kad tas bija noticis, ārsti to sākumā neredzēja, pēc tam slēpa,” stāsta Aivija. Izrādījās, ka Georgam ir simptomātiskā optomija – reta slimība, kad viena acs iznīcina otru.

Aivijas darbs ir saistīts ar biežiem komandējumiem uz Krieviju. Viņa zināja, ka tur medicīna ir augstākā līmenī, taču Latvijas ārsti viņu atrunāja uz turieni doties. Nelaime notika novembrī. Kad situācija kļuva patiešām kritiska, un Latvijas ārsti vairs neviesa nekādu cerību, augusta sākumā Aivija izšķīrās Georga redzi uzticēt Krievijas ārstiem. Lai gan tie darīja visu neiespējamo, augustā vienu aci nācās izņemt. Tad notika cīņa par otru.

Aivija bija apņēmusies šo cīņu izcīnīt līdz brīdim, kad dēlam paliks septiņi gadi un viņš uzsāks skolas gaitas, taču tas neizdevās. Palīdzība tika meklēta arī pie Londonas ārstiem, taču tie baidījās riskēt un operēt otru Georga aci. Pēdīgi Aivija gan atrada ļoti labu ārstu Krievijā, kurš uzdrīkstējās operēt, taču viņa panākumi izrādījās īslaicīgi un slimība guva virsroku. Georgs vēl vienīgi paspēja apgūt alfabētu. Pašlaik puisis neredz arī gaismu.

Parasts bērns

Braucot ar riteni visu taču var dzirdēt! Foto: Baiba Buceniece

“Es ilgu laiku neticēju. Domāju, ka mēs uzvarēsim. Mēs vienmēr visu uzvaram. Mēs esam veiksminieki. Kaut kādas grūtības ir jāpārvar, bet tās vienmēr tiek pārvarētas un mums paveicas,” toreizējo noskaņojumu atceras Aivija. Tā nenotika. Aivija ar Georgu devās uz Strazdumuižu, internātskolu neredzīgiem bērniem, taču ātri vien saprata, ka nevēlas, lai viņas dēls uzturas vidē, kur kopā ar neredzīgiem mācās arī bērni ar garīgiem traucējumiem. Izmisumā viņa domāja pat pārcelties uz dzīvi Londonā, kur kopš 2003. gada dzīvo Georga tēvs, bet labs paziņa ieteica viņai vērsties Vaivaru pamatskolā. 27. augustā viņa tikās ar skolas direktori Inesi Kārkliņu, kas piekrita izaicinājumam.

Tā, pateicoties mātes neatlaidībai un veiksmei, Georgs mācās parastā skolā ar normāliem klasesbiedriem. Vaivaru pamatskolas 6. klasē, viņš ir otrs labākais skolēns. Pagaidām. Mērķis ir apsteigt sāncensi, kurš slimo un iekavē mācību vielu.

Skolā puisim ir daudz draugu. Labākais no viņiem ir Niklāvs, kurš ir diezgan skaļš un bieži stundās runā no vietas, bet ar viņu ir interesanti. Niklāvam padodas matemātika un viņš labi spēlē klavieres. Pirms četriem mēnešiem Džordžs [tā Georgus sauc Aivija red.] skolā iepazinās ar kādu meiteni, kas puisim patīk. Neko sīkāk Georgs nestāsta. Izdodas izdibināt vien to, ka viņa ir vienu gadu jaunāka.

Georgs nav nīkulis. Viņš piedalās visās sporta stundās un, ja nepieciešams, var sevi aizstāvēt. Džordža kaislība ir dzīvnieki. Mājās dzīvo divas šinšlas – Izabella un Teodors, kaķis Hloja, un suns Hēra, bet laukos ķēve Soneta. Puisis spēlē mežragu, nodarbojas ar jāšanas sportu, slalomu, ūdensslēpēm, brauc ar divriteni, motorolleru un nesen pārpeldēja Lielupi. Vienīgi Braila rakstāmmašīna, asistents skolā un spieķis liecina, ka viņš ir neredzīgs.

Vienas maņas netrūkst

Notikumus, kas sākās pirms septiņiem gadiem, Georgs atceras pilnīgi mierīgi. Šķiet, ka redzes trūkums viņam nesagādā absolūti nekādas problēmas. “Mainījies? Nu mēs esam pārvākušies uz citu vietu... Es tiešam nezinu, kas ir mainījies. It kā, ja nav viena maņa, tad attīstās visas pārejās. Tā kā es sāku zaudēt redzi pakāpeniski, pakāpeniski sāka attīstīties pārējās maņas. Es to pat nepiefiksēju,” skaidro puisis.

Telpā Georgs orientējas pēc skaņas un nav svarīgi, cik ātri viņš pārvietojas un kur. Tā viņš jau divus gadus brauc ar riteni. „Kad es braucu, man vienkārši kāds ir priekšā. Es dzirdu un braucu viņam pakaļ, bet, kad ir kāds pagrieziens, var dzirdēt, kā mainās riteņa skaņa. Tā atsitas pret mašīnām un tad nāk atpakaļ,” skaidro Georgs.

Lasot vēsturi. Foto: Baiba Buceniece

Eholokācijas principu puisis izmanto jebkurā situācijā, arī sporta stundās. Piemēram, reiz spēlējot florbolu Georgs stāvēja vārtos un neielaida teju nevienu bumbiņu. “Tur taču ir drausmīga plēšanās. Mūsējie cenšas nepieļaut, lai pretinieki iesit vārtos, un tad viņi vienā brēcošā vilnī metās virsū,” spēles gaitu skaidro Georgs, „tad es saprotu, ka ir jāklausās, kur tā bumbiņa ripo.”

Spieķis Džordžam vajadzīgs vienīgi tāpēc, lai cilvēki vajadzības gadījumā redz, ka viņš ir neredzīgs. Piemēram, brīdī, kad jāšķērso šoseja, spieķis mašīnām ir zīme, ka jāpiebremzē. Tā Georgs spēj vienatnē katru rītu pilnīgi patstāvīgi ar vilcienu aizbraukt uz skolu, un doties uz veikalu, piemēram, pēc suņu barības.

Veikalus viņš atšķir arī pēc smaržas. Mīļākais ir „Dino”, kura smaržu atpazīst katrs, bet, izrādās, ka smarža piemīt arī apģērbu veikaliem un valūtas maiņas punktam. Tas smaržo pēc jaunas naudas. Savukārt apģērbu veikalu gadījumā bez smaržas liela nozīme ir arī loģikai. Ja tirdzniecības centrā ir divi vienādi apģērbu veikali, kā var pateikt, kurš ir kurš? „Nu kā, viens būs pirmais, un otrs būs otrais,” atbild Georgs.

Puisim ir arī lieliska atmiņa. Nesen rajona literārajos lasījumos viņš ieguva trešo vietu. Viņa sāncenši varēja gatavoties veselu mēnesi, bet Georgam, lai iemācītos dzejoli, tika dotas divas nedēļas, un prozai pārpratuma dēļ atlika vien divas dienas.

Runājot par lietām, viņš piemin arī krāsas un izmērus. Viņam ir krāsu lasītājs, kas ar zumošu skaņu nosaka krāsas intensitāti, bet, pieliekot pie priekšmeta, nosauc tā krāsu. Saņemot rīku, Georgs ar lielu prieku esot noteicis kādā krāsā ir viņa uzticamais draugs Vācu aitu suns Hēra. Abi uzauguši kopā un kopš mazotnes viņu starpā notiek cīņas, kas Georgam, pēc Aivijas domām, palīdz attīstīt fizisko spēku un spēju sevi aizstāvēt kautiņos.

Nekādas auklēšanās

Aivija pašlaik ir vienīgā ģimenes apgādniece. Vīrs Jānis kādreiz bija labs tēlnieks, taču pirms desmit gadiem devās panākumu meklējumos uz Londonu. Neizdevās. Pašlaik viņš ir smagi slims - vēzis pēdējā stadijā –, taču atgriezties Latvijā neļauj lepnums. Vecāki savā starpā ir atsvešinājušies, taču tēvs saikni ar Georgu nezaudē. Katru vakaru abi sarunājas Skype.

Puisim ir arī 29 gadus jauna māsa Anna. Viņa ir politologs un dzīvo patstāvīgu dzīvi Rīgā, taču ar Georgu diez ko nesaprotas un ar ģimeni komunicē diezgan reti.

Aivijas darbs ir saistīts ar arhitektūras un dizaina projektiem. Bieži nākas doties komandējumos uz Krieviju un strādāt mājās. Auklēties ar Georgu laika neatliek. Tā puisim nācās kļūt patstāvīgam.

Reiz Aivija Skype esot runājusi ar kādu vīrieti, kas stāstījis, ka Strazdumuižā visi staigā ar mammu pie rokas. Georgs šo sarunu esot noklausījies un teicis, ka grib pamēģināt līdz stacijai aiziet viens pats. „Es saku – tikai ne tagad. Es nevaru tagad uztraukties. Man tagad jāraksta. Bet viņš man plijās virsū un es viņam atļāvu. Viņš atskrēja laimīgs, ka līdz stacijai ir aizgājis, un tad es sapratu, ka tas vienkārši ir noticis,” atmiņās dalās Aivija. Dēla patstāvība palīdzējusi arī brīdī, kad Aivija reiz attapās, ka ir pazaudējusi mašīnas atslēgas, bet maks palicis mājās. „Es teicu – Georg, vai varēsi atrast manu maku, vienā no somiņām, un pats atbraukt līdz Rīgai? Tad viņš pats brauca ar vilcienu, jo vienkārši nebija citu variantu. Ja tev nav maks, tad tu nekur nevari aizbraukt, un esi situācijas ķīlnieks,” skaidro Aivija.

Kurš kuram vajadzīgs?

Ar ambīcijām Georgam viss ir kārtībā. Aivija stāsta, ka viņš vēlas turpināt mācības Rīgas 1. Valsts ģimnāzijā. Nesen puiša mātei bija saruna ar kādas elitāras Rīgas skolas direktori, kas esot izteikusies, ka viņas skolā mācīsies tikai spējīgākie bērni, un skola nekad neuzņems audzēkni ar īpašām vajadzībām. Atstāstot sarunu „Mājas Viesim”, Aivijai trūkst vārdu. Attieksme pret neredzīgiem direktorei esot bijusi gluži kā pret garīgi atpalikušiem. Aivija uzskata, ka drīzumā elitāro skolu snobisms izzudīs: “Principā nav zināms, kurš kuram vairāk jāpalīdz – bērniem, ar īpašām vajadzībām, vai normāliem bērniem,” spriež Aivija, „tieši kopējā modelī notiek tas, ko mēs saucam par audzināšanas procesu. Mēs šobrīd runājam par vardarbību skolā, bet šādā modelī vardarbība ir teju neiespējama.”

Viņa norāda, ka skolām nav jāgatavo izcila zināšanu mašīna. „Zināšanas ir mums apkārt. Svarīgi ir audzināt dvēseli,” uzskata Aivija.